Ar dažiem karavīriem īsi aprunājos, sakot paldies par sniegto drošības sajūtu un lūdzot atļauju nofotografēt. Puiši bija laipni, tikai lūdza, lai attēlos neparādās sejas, jo slepkavas to varētu izmantot, lai šantažētu viņu ģimenes. 12
Sarunās ar taksometru šoferiem un manas viesnīcas konsjeržiem, lielākoties ieceļotājiem no Alžīrijas, Marokas, Tunisijas un Turcijas, dominēja viena sajūta: tie, kas sarīkoja asinspirti, nav cilvēki, tie ir monstri, kas būtu jāiznīcina, cik vien ātri iespējams. Citādi viņi neliksies mierā. Un apdraudēta jau nav tikai Parīze.
Interesanta detaļa – lielākā daļa manu sarunu biedru bija musulmaņi, taču viņi visi uzsvēra, ka tie, kas Allāha vārdā nogalina nevainīgus cilvēkus stadionā, uz ielas vai kafejnīcā, nav normāli: restorāni un hoteļi tagad ir pustukši, šie nezvēri grib nogalināt mūsu pilsētu, mūsu dzīvi. Mēs taču visi esam franči, vai ne?
Sirms kungs, pārdevējs grāmatnīcā, atzinās: es pat negribu domāt, kas notiks ap Ziemsvētkiem. Jau agrāk ekstrēmi noskaņoti jaunieši gada nogalēs rīkoja “uguņošanas”, dedzinot mūsu mašīnas. Tāpat vien, izklaidējoties. Viņus lielākoties attaisnoja, jo viņiem taču ir “integrēšanās problēmas”.
Bet draugs diplomāts izteicās pavisam nediplomātiski: cik ilgi valdība turpinās lavierēt? Cik ilgi tos, kas pieprasa ieviest Parīzē vai Londonā šariātu, uzskatīs par nelaimīgiem cilvēkiem, kam mēs kaut ko esam parādā?
