Māris Zanders: Krievijas diplomātijas rupjā kļūda 0
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Viedoklis par Krievijas Federācijas bruņoto spēku spējām izrādījies Krievijas armijai pārāk glaimojošs. Nu izskatās, ka to pašu var teikt par šīs valsts diplomātiju. Kādas valsts diplomātija var būt citu valstu skatījumā ciniska, agresīva, manipulējoša un melīga, bet tā var būt racionāla no konkrētās valsts vadītāju viedokļa. Piemēram, tas, ka Baltijas valstīs nekāds “nacisms neatdzimst”, nenozīmē, ka Kremlis nerīkojās prasmīgi, gadiem ilgi šos melus izplatot. Citiem vārdiem sakot, ētika un lietderīgums ļoti bieži nesakrīt.
Savukārt Krievijas ārlietu ministra izrunāšanās par Hitlera “ebreja asinīm” un “ebrejiem – antisemītiem” ir apstulbinoši nejēdzīga. Ir nedaudz dīvaini, maigi sakot, dot padomus Sergejam Lavrovam, bet nekas viņam netraucēja uz Itālijas žurnālista jautājumu par Ukrainas “denacifikāciju” atcirst, ka ebreju izcelsmes prezidents Zelenskis pats, protams, nav nekāds “nacists”, bet viņš nespēj savaldīt “nacistus” Ukrainas elitē vai sabiedrībā.
Arī tie, protams, būtu meli, bet vismaz ar zināmu iekšēju loģiku. Tā vietā lielas valsts ārpolitiskā sektora vadītājs sarunāja lietas, kas pat Kremlim parasti pakalpīgo Krievijas galveno rabīnu Berlu Lazaru piespieda ieteikt Lavrovam atvainoties ebreju tautai. Par sašutuma vētru citās valstīs lieki sīkāk izteikties.
Teorētiski man ir tikai viens skaidrojums Lavrova rīcībai, kas galu galā kaitē pašam Putina režīmam – viņam sajuka auditorijas. Respektīvi, pašas Krievijas auditorijai var stāstīt faktiski ne tikai jebkādus melus, bet arī muļķības. Viens no maniem iecienītākajiem piemēriem ir Tuvo Austrumu un Centrālāzijas valstu izpētes centra vadītāja Semjona Bagdasarova paziņotais kontekstā ar Krievijas militāro atbalstu valdošajam režīmam Sīrijā 2018. gadā – izrādās, pareizticība Krievijā ienākusi tieši no Sīrijas, tādēļ Sīrija ir “krievu zeme”.
Ja par šo gadījumu var teikt, ka alternatīvu apdāvinātību demonstrē viens no daudzajiem “ekspertiem” vienā no daudzajiem Krievijas propagandas raidījumiem, tad var atcerēties pašreizējā Krievijas pareizticīgās baznīcas vadītāja, patriarha Kirila publiski pausto pirms apmēram divdesmit gadiem: “Krievija ir pareizticīga, nevis daudzkonfesionāla valsts.”
Teorētiski šajā brīdī salēkties vajadzēja vismaz tiem 14 miljoniem musulmaņu, kuri arī dzīvo šajā valstī, bet, kā jau minēju, Krievijas iekšējā auditorija “apēd” visu. Savukārt tas, ka Lavrovs acīmredzot neapjēdza, ka Rietumu, tostarp arī Izraēlas, arī, protams, daudz pieredzējušai auditorijai tik ļoti tomēr murgot nedrīkst, liecina par zināmu kognitīvo spēju sabrukumu.
Bet ar to jau viss vēl nebeidzās. Tā vietā, lai mēģinātu izlocīties, sakot, ka sliktie žurnālisti kārtējo reizi kaut ko “izrāvuši no konteksta”, Krievija Lavrova personā uz Izraēlas valdības protestiem atbildēja, ka nu jau, izrādās, pati Izraēla atbalsta “nacistus” Ukrainā. Atliek retoriski jautāt: vai Kremlim neienāca prātā, ka Izraēla, kas dažādu iemeslu dēļ līdz šim centās saglabāt neitrālas un pat draudzīgas attiecības ar Putina režīmu, pēc šādas Lavrova izrunāšanās vienkārši būs spiesta savu pozīciju mainīt?
Patiesībā problēma ir tā, ka, lai cik Krievijas diplomātijas rupjā kļūda ir noderīga, nav jau nekā, par ko diži priecāties. Krievijas tradicionālie naratīvi – par mums kā Vašingtonas (vai Briseles) pakalpiņiem, nabadzībā slīgstošiem nacistiem utt. –, lai cik kaitinoši, vismaz bija prognozējami. Pavisam cita ir situācija, kad tu nespēj iedomāties, kādu neprātu no pretējās puses vispār var sagaidīt.
Turklāt, ja daudzi eksperti un žurnālisti jau vairāku nedēļu garumā vingrinās minējumos par Vladimira Putina psihisko veselību, tad nu jāsecina, ka traucējumi skāruši arī Krievijas politisko eliti kopumā. T. s. reālpolitika paredz, ka ir režīma propagandisti un ir t. s. tehnokrāti. Pēdējie, protams, arī melo, bet ar aprēķinu. Atkārtošu vēlreiz, viena lieta ir kurināt paranoju un agresiju pašu sabiedrībā – tas no Kremļa viedokļa ir pareizi. Zaudēt apjēgu par pasauli tik ļoti, ka krīzes situācijā pašrocīgi sev kaitēt – tas izklausās ļoti bīstami.
