Fatima pavadīja uz skolu vecāko meitu Kristīnu un līdzi bija paņēmusi trīsgadīgo Maharu un sešus mēnešus veco Aļonu. Mazulīti turēja uz vienas rokas, dēls bija pieķēries pie otras. Vecākā meita stāvēja kopā ar vienaudžiem krāsainiem baloniem izrotātajā skolas pagalmā. 2
Visi četri nokļuva teroristu rokās. Maharu naktīs joprojām moka murgi. Un tagad, pēc desmit gadiem, viņš atceras visu, kas notika sprāgstvielām pilnajā zālē.
“Eņģeļu pilsētā” Beslanā atceras bojāgājušos
2. septembrī pēc pusdienlaika, kad pārrunās ar teroristiem iesaistījās Ingušijas eksprezidents Ruslans Auševs, viņš panāca, ka no zāles izveda ķīlniekus ar zīdaiņiem. Taču Fatimas Ckaevas starp viņiem nebija. Viņa iedeva savu bērniņu vienai no ķīlniecēm, taču pati palika ar Maharu un Kristīnu. Kāds redzēja, ka pēc pirmā sprādziena Fatima izmeta pa logu Maharu un vēl kādu no bērniem, osetīnu valodā saucot: “Skrieniet ātrāk!” Acīmredzot drīz pēc tam iegruva griesti un kopā ar lielo meitu, ko viņa cieši turēja aiz rokām, viņas palika zem gruvešiem. Fatimas tēvs Boriss Gasinovs domā, ka Kristīna droši vien nevēlējās pamest mammu un lēkt pa logu. Abas palika līdzās, cieši piespiedušās viena otrai. Izglābties izdevās tikai Maharam. Pēc otrā sprādziena, kad sporta zālē ielauzās ķīlnieku radinieki, viņš atpazina vienā no viņiem tēta draugu un iesaucās: “Beti, Beti, lūk, es esmu!” Alberts, kuru tā nosauca bērns, izdzirdēja saucienu un ieraudzīja trīs bērnus, kas piespiedušies pie sienas. Tā izglābās otrs Ruslana Ckaeva bērns.
Bet to, ka Aļona ir dzīva, viņš neuzzināja uzreiz.
“Meita lūdza, lai saka, ka meitenīti sauc Aļona Puškina,” saka Klāra Gasinova, bojā gājušās Fatimas māte. “Ar šo vārdu viņa arī nonāca izglābto sarakstos. Mēs šos sarakstus redzējām, bet uzreiz neiedomājāmies, ka runa ir par mūsu mazulīti. Pēc tam kā apjausma nāca – par Pušķinu viņa sprogaino matu dēļ sauc svaini Ruslanu. Metāmies skatīties un – patiešām! – Aļona bija sveika un vesela. Izrādījās, ka mana meita, nododot sievietei savu mazulīti, teica, ka viņu sauc Aļona Puškina.
Vēlāk mēs uzzinājām, ka zem teroristu automātu stobriem mazulīti iznesa Ziemeļosetijas milicijas leitnants no ātrās reaģēšanas vienības Elbruss Goričaevs. Viņš atnesa pusgadu veco meitenīti uz rajona administrāciju, cerot, ka atradīsies viņas vecāki. Visu laiku meitenītei nenoritēja ne asara. Kad Elbruss viņu nolika, viņa sāka aizgūtnēm raudāt. Uzzinot, ka bērniņa mamma gājusi bojā, specvienības karavīrs vēlējās viņu uzņemt savā ģimenē.
“Par to pastāstīja viņa sieva Tamāra,” stāsta vecmāmiņa. “Viņa uzmeklēja mūs ar vectēvu, teica, ka viņiem ir divi dēli un viņi vēlētos adoptēt mazo Aļonu. Pastāstīja, ka vīrs nezina, kur likties, visu laiku domājot par izglābto meitenīti. Mēs atbildējām, ka viņai ir tēvs un viņš nekad savu bērniņu neatdos. Pašu Elbrusu mēs šos desmit gadus neredzējām, viņš tikai reizēm piezvanīja, lai apjautātos, kā aug Aļona.
Un tomēr viņi satikās. Tas notika, pateicoties žurnālistei Nellijai Betčerei, kura visus šos desmit gadus sekoja līdzi pirmajai Beslanā izglābtajai meitenei. Avīzes “Ziemeļoseteja” korespondente liktenīgā sprādziena laikā 3. septembrī pulksten 13.05. atradās pretī skolai kopā ar ķīlnieku radiniekiem. Viņa arī rakstījusi par Aļonu, pirmo rakstu sauca “Ķīlniece… tikai sešus mēnešus pēc dzimšanas”. Tajā bija redzamas visu pasauli saviļņojušās fotogrāfijas: vīrišķīgs un spēcīgs cilvēks, kas sargā trauslu dzīvībiņu. Viņa uzzināja viņa vārdu – Elbruss Goričajevs, vairākkārt runāja ar viņu pa tālruni, taču no tikšanās viņš kategoriski atteicās: “Nevajag no manis taisīt varoni, es vienkārši pildīju savu darbu. Rakstiet par Aļonu. Jo tas, ka viņa izdzīvoja, patiešām ir brīnums.”
Pakāpeniski žurnāliste Nellija satuvinājās ar cietušo ģimeni, viņi uzticēja to, kā viņiem iet, par to rakstīja. Viņa arī meklēja ārstus Maharam, kuram pēc pārdzīvotā stresa bija nepieciešama rehabilitācija. Ckaevu ģimenes pagalmā atklāja bērnu laukumiņu “Aļona”, tad vēl vienu, un vēl. Mahars sāka iet pirmajā klasē. Ruslanam izveidojās jauna ģimene. Bērni kopā ar tēti un mammu Svetu devās uz Turciju. 2011. gada septembrī uz pirmo klasi devās Aļona. Viņai piedzima vēl brālis un māsiņa. Nellija par to visu rakstīja avīzē lasītājiem, kas sekoja Aļonas liktenim.
