Pēteris Apinis: Vai ar naudu anti–agning aktivitātēs var pagarināt mūžu?
0
Termins anti-aging nāk no angļu valodas, un vienkāršoti to būtu saukt par pretnovecošanos, bet tas ietver tik daudz šķautņu, ka labāk lietot globālo terminu. Anti-aging ir jēdziens, kas apvieno zinātniskas, medicīniskas un dzīvesveida prakses, kuru mērķis ir palēnināt, apturēt vai mazināt novecošanās procesus organismā, kā arī pagarināt veselīgi un aktīvi nodzīvoto mūža daļu.
Lai gan anti-aging parasti asociējas ar kosmētiku, grumbu gludināšanu un estētisko medicīnu, mūsdienu izpratnē tas sniedzas daudz tālāk. Tas ir zinātnisks virziens, kas pēta novecošanos šūnu un molekulāru līmenī. Tas koncentrējas uz to, kā cīnīties ar hronisku iekaisumu, DNS bojājumiem, mitohondriju disfunciju un vecajām (senescentajām) šūnām, lai novērstu sirds slimības, vēzi un neirodeģeneratīvas kaites, pirms tās parādās.
Tā kā vēlme dzīvot mūžīgi ir dziļi cilvēciska, anti-aging ir kļuvusi par daudzu miljardu dolāru industriju. Tā piesaista gan nopietnus zinātniskos pētījumus, gan milzīgu daudzumu krāpnieku un mārketinga guru, kuri pārdod dārgus, zinātniski nepamatotus uztura bagātinātājus, bioloģiskā vecuma testus un apšaubāmas procedūras. Anti-aging nav burvju nūjiņa vai līdzeklis, lai pilnībā apstādinātu laiku.
Labākajā nozīmē tā ir apzināta, zinātniski pamatota rīcība, lai novecojot mēs saglabātu možu prātu, spēcīgu augumu un neatkarību, nevis pavadītu pēdējos gadus (ja ne gadu desmitus), cīnoties ar smagām hroniskām slimībām, nespējot rūpēties pašam par sevi.
Anti-aging un nauda
Daudzi pētījumi par sociālo determinanci liecina – bagātais cilvēks dzīvo ilgāk par nabago – vismaz par 10–15 gadiem, pie kam šī attiecība novērojama gan bagātajās Rietumeiropas valstīs, gan Āzijas tīģeros ar labāko medicīnas aprūpi pasaulē, gan Āfrikas vidienē. Sievietēm šī atšķirība ir mazāka, vīriešiem lielāka – pat nabagas sievietes globāli mēdz vairāk rūpēties par savu veselību nekā nabadzīgi vīrieši.
Tātad nauda ir nozīmīga dzīves ilguma pagarināšanā?
Ar naudu var nopirkt veselīgāku vidi, labāku medicīnisko kontroli un mazāku ikdienas postu, kas kopā dod veselīgi nodzīvotus gadus. Naudas esamība un turība pagarina dzīvi, jo turīgam cilvēkam ir pieejama piekļuve augstākas kvalitātes medicīnai un proaktīvai diagnostikai – turīgais cilvēks spēj laikus (nekavējoties, bez mēnešiem ilgām rindām) veikt pārbaudes, atklāt onkoloģiskas slimības, ārsta kabinetā pamanīt sirds-asinsvadu slimību riskus vai citas kaites agrīnā, ārstējamā stadijā. Tas glābj dzīvību un pagarina dzīvildzi.
Bez tam nauda atbrīvo no graujošā sociālā un finansiālā stresa (bailēm par rītdienu, rēķinu apmaksu). Tiesa, šis apgalvojums ir apstrīdams, jo naudas allaž trūkst gan Trampam un Putinam, gan bomzim. Un tomēr – hronisks stress par izdzīvošanas iespējām burtiski burtiski dedzina šūnas un paātrina novecošanos.
Nauda ir arī resurss veselīgam dzīvesveidam, tā nozīmē iespēju pirkt kvalitatīvu, svaigu pārtiku, atļauties treneri, apmeklēt peldbaseinu un rehabilitācijas speciālistu, nodrošināt perfektus apstākļus miegam un veltīt laiku atpūtai, nevis fiziskai izsīkšanai vairākos darbos.
Tātad – ja nauda tiek ieguldīta pamatlietās – veselības aprūpē, profilaksē, augstākas kvalitātes pārtikā, drošā vidē un stresa mazināšanā,– tā pagarina dzīvildzi. Šādā izpratnē nauda ir instruments, kas pērk drošību, laiku un profilaksi, kas savukārt pagarina dzīvildzi.
Bet, ja mēs runājam par naudas ieguldīšanu anti-aging industrijas brīnumproduktos (dārgās burciņās, eksotiskos pulverīšos, biohakinga klīniku eksperimentālās metodēs), tad nē – nopirkt bioloģisko nemirstību vai reālu mūža pagarināšanu ar naudu šobrīd nevar. Te nu man var uzdot jautājumu – vai es neapmeklēju anti-aging klīniku? Apmeklēju – es tur eju pie Latvijas labākās podoloģes.
Šobrīd globāla modes lieta ir gēnu terapijas, šūnu pārprogrammēšanas pētījumi, kur pasaules lielākās kompānijas un bagātākie miljardieri iegulda milzu naudu – dažās kompānijās lielāku nekā Latvijas budžets. Iespējams, ka šīs miljardieru un privāto klīniku investīcijas laboratorijas zinātnē nākotnē dos reālus rezultātus. Bet komercializētais anti-aging tirgus, kurā patērētājam ielu līmenī mēģina pārdot mūžīgo jaunību, ir tirgošanās ar cerībām.
Dārgi NAD+ pilieni, eksosomu terapija un tūkstošiem eiro vērti uztura bagātinātāji ir ilūzijas, kuru ilgtermiņa ietekme uz cilvēka dzīves ilgumu nav pierādīta ar klīniskiem pētījumiem uz cilvēkiem (patiesībā jau nav pierādīta arī uz pelēm un pat ne šūnām). Miljoniem eiro, kas tiek tērēti krēmos, kuri fiziski nespēj iekļūt dziļāk par ādas raga slāni, dod absurdu ilūziju, ka tiek apturēts laiks.
Ja cilvēks samaksā tūkstošiem eiro par ilgdzīvotāja programmu, viņš psiholoģiski sāk piedomāt pie tā, kā guļ un ko ēst – un rezultāts uzlabojas nevis pateicoties dārgajam produktam, bet gan viņa paša uzvedības maiņai.
Jaunības pagarināšanas un veselīgas novecošanās industrija šobrīd piedzīvo nebijušu uzplaukumu – publicitāte un pat zinātne runā par novecošanu kā par ārstējamu slimību vai vismaz procesu, ko var nobremzēt. Taču ceļā uz bioloģiskā pulksteņa pagriešanu atpakaļ stāv vairāki milzu izaicinājumi. Lielākais izaicinājums ir atziņa, ka novecošanās nav kļūda, ko salabot (es te nevēlos norādīt uz izcilu auto industrijas speciālistu Latvijas valsts vadībā, kuram ir viedoklis, ka jebkuru problēmu cilvēka ķermenī var salabot un nopirkt rezerves detaļu).
Novecošana ir ļoti kompleksa un daudzslāņaina – tā notiek caur vairākiem savstarpēji saistītiem procesiem (šūnu novecošanās jeb senescence, DNS bojājumi, mitohondriju disfunkcija, epiģenētiskās izmaiņas u.c.).
Pat tad, ja zinātnei izdosies atrast metodi kā izlabot vienu lietu (piemēram, attīrīt organismu no vecajām un slinkajām šūnām), organisms atradīs citu veidu, kā novecot un nomirt.
Patiesībā jau gandrīz neiespējami ir veikt klīniskus pierādījumus jauniem medikamentiem, kas pagarina dzīvildzi. Lai pierādītu, ka kāds medikaments vai terapija reāli pagarina cilvēka mūžu par 10 gadiem, ir nepieciešams novērot cilvēku paaudzi vairāku desmitgažu garumā. Tas padara pret-novecošanās zāļu izstrādi un testēšanu par neticami lēnu un dārgu procesu.
Novecošanās nav slimība un nav arī diagnoze. Neviena nozīmīga pasaules zāļu reģistrācijas iestāde novecošanos par slimību neatzīst. Līdz ar to farmācijas uzņēmumiem nav viegli iegūt atļauju klīniskiem pētījumiem, kuru mērķis būtu ārstēt novecošanos. Zālēm būtu jāārstē konkrēta slimība – diabēts, sirds mazspēja vai Alcheimera slimība, nevis jāpadara 60 gadus vecs cilvēks bioloģiski jaunāks.
Un kamēr labi izglītoti un turīgi ļaudis vēlas dzīvot mūžīgi un allaž izskatīties jauni, anti-aging tirgus ir pārpildīts ar pilnīgi nepamatotiem, dārgiem uztura bagātinātājiem, krēmiem un brīnumlīdzekļiem, kam nav nekādu zinātnisku pierādījumu. Tas rada situāciju, kurā īstā zinātne (piemēram, pētījumi par rapamicīnu vai gēnu terapiju) nonāk vienā katlā ar krāpniecisku mārketingu, maldinot patērētājus un izvelkot no viņiem milzu naudu.
Es pieļauju, ka tuvākajos gados zinātne atradīs efektīvas metodes, kā pagarināt mūža garumu par 5–10 gadiem, un šķiet, ka tās būs dārgas gēnu terapijas vai personalizētas cilmes šūnu procedūras. Radīsies ētiska problēma: vai pieeja šīm tehnoloģijām būs pieejama tikai globālajai elitei? Iespējams, ka tas sasniegtu mērķi, ko pasaules bagātākie cilvēki iztēlojušies, veidojot superdārgās laboratorijas un dzīvildzes pētījumu centrus Silikona ielejā un Sietlā – bagātie dzīvos veselīgāk un ilgāk, bet nabadzīgākie novecos un mirs agrāk.
Tad, kad mēs runājam par mūža pagarināšanu, mēs piemirstam skaļi pateikt, ka mūsu mērķis nav vienkārši pagarināt cilvēka bioloģisko eksistenci (gulēšanu pansionāta gultā ar smagām hroniskām kaitēm), bet gan pagarināt veselīgā mūža ilgumu – proti, gadus, kurus cilvēks pavada skaidrā prātā, ar spēcīgu augumu un spēju pašam par sevi parūpēties.
Lielākais izaicinājums ir novērst to, ka medicīnas sasniegumi vienkārši pagarina ļoti smagu, hronisku slimību periodu cilvēka dzīves beigās.
Reālais anti-aging šodien neslēpjas burciņās vai dārgās injekcijās, bet gan garlaicīgā, pierādītā bāzē – kustībās, pareizā uzturā, labā miegā, stresa kontrollē, mikrobioma atbalstā un metabolisnās veselības uzturēšanā. Atkārtošu to, ko esmu rakstījis daudzkārt. Pirmais un būtiskais būtu regulāri veikt cukura un insulīna līmeņa kontroli, asinsspiediena uzturēšanu normā.
Lai saglabātu muskuļu masu un kaulu blīvumu katram nepieciešami spēka treniņi un kustības, jo muskuļi ir galvenais ilgmūžības orgāns, kas pasargā no trausluma vecumdienās. Miegs ir laiks, kurā organisms veic šūnu remontu un tīrīšanu, tātad pats organisms nododas anti-aging procesiem. Ēšanas reizēs vajag atcerēties par antioksidantiem un šķiedrvielām bagātu uzturu, kas ļauj rosīties veselīgam zarnu mikrobiomam.
Līdz tam, kad cilvēka šūnas un DNS varēs bioloģiski atjaunot daudziem ļaudīm uz zemeslodes, zinātnei vēl gauži tāls ceļš ejams.
Atgādināšu – 6. novembrī izstāžu kompleksā Ķīpsalā notiks izstāde “Baltic Beuty” un tās ietvaros konferece, kurā plkst. 11.00 man jālasa lekcija “Novecot skaisti”. Visi laipni aicināti – sarunāšu daudz mazāk apspriestu jautājumu par cilvēka veselību, novecošanos un biznesa ietekmi un jaukšanos cilvēka dabīgā novecošanas procesā.
Es brīdināju konferences organizatorus, ka runāšu kosmetologiem un anti-aging speciālistiem netīkamas lietas, bet organizatori nenobijās – tad nu, lūdzu, nevainojiet mani. Nāciet klausīties!
