– Kā cenu var ietekmēt EK pieteiktā iepirkšana intervencē izsoles ceļā ar lejupslīdošu soli? 15
– Paskatīsimies, kā tas beigsies. Mēs 19. aprīlī LAD piedāvāsim 60 tonnas uzglabāšanai un sauksim to pašu cenu, ko līdz šim. Mums katru dienu ir kādas 100 tonnas, kas neievietojas produktos. Akcionārs nopirka trīs saldējuma rūpnīcas – Igaunijā, Dānijā un Norvēģijā –, kas dod ne tikai piekļuvi tirgum, bet arī izmanto piena pulveri. Pirmās 150 tonnas pulvera uz Dāniju saldējuma taisīšanai tiek sūtītas no Valmieras… Arī tas ir noiets Latvijas pienam.
K. Birznieks: – Vai, ņemot vērā piena pārprodukciju, vienā dienā piegādātājiem nepateiksiet: stop! Man nav vairs kur pienu likt!? Vai jums būs kur notirgot klātpienākušās piena tonnas?
H. Panke: – 2014. gada augustā viens no mūsu lēmumiem bija nemainīt sadarbības partnerus. Iepriekšējā krīzē daži piena ražotāji tika pamesti un tas slikti atsaucās uz reputāciju. Investējām piena iepirkšanā, samazinājām piena sagādes izmaksas, un pērn, kad Latvijā vidējā iepirkuma cena bija 21,6 eiro par kg, “Food Union” tā bija 22,6 eiro. Pat šī atšķirība bija par mazu, lai noturētu divus labākos piena ražotājus – mēs ar cenu nevarējām atmaksāt tos ieguldījumus, kādus viņi bija veikuši savās saimniecībās. “Vītoliņi” un “Kalējiņi”, “Kalna Dunduri” ir tādas saimniecības, kādas diez vai Eiropā kaut kur atrast.
I. Alpa-Eizenberga: – Stabilus labus partnerus neuzmetīs. Tiem transporta uzņēmumiem, saimniecībām, kooperatīva biedriem, kas staigājuši no viena pie otra, tagad ir viszemākās cenas un viņi jau nāk uz “Zemnieku saeimu” pēc palīdzības.
M. Cimermanis: – Te ir atbilde, kurš izdzīvos. Tas, kurš ir tikai piena vizinātājs, kurš piegādā te vienam, te otram, – diezin vai. Pie rūpnīcas vārtiem viņam varētu paņemt labi ja par 8 – 10 centiem. Stabilitāti dos lojālie zināmie klienti – izšķiroša kļūs attiecību vēsture. Ceru, ka arī bankas no iepriekšējām krīzēm sapratušas, ka tukšas fermas tām nevajag.
