– Vai vecotēvu izdevās dzīvē redzēt? 6
I. Gaile: – Nē, Ziedoni satikusi neesmu. Arī lugā viņam nav mainīts vārds. Vienīgais prototips, kuram nav izdomāts cits. Bet luga nav noraksts no dzīves, tās notikumi tikai devuši impulsu. Lugā ir absurdas lietas, kuras nav un nemaz nevarētu būt notikušas. Tā, piemēram, Ziedonis ceļas augšā no mirušajiem un atgriežas šajā dzīvē tieši 2016. gadā. Nezinu, kā Dāvis to būs risinājis, bet lugā ir varone, kura sākotnēji ir Ērika (Ingas Gailes tēva prototipa – V.K.) meitene, bet vēlāk pārtop čekistā un čekists pārtop Ērika mātē… Nuja, šis darbs nemaz nav reālistisks. Reāls ir tikai fakts, ka mans vectēvs strādāja Valsts drošības komitejā. Nevis kā aģents, bet algots darbinieks. Pensijā aizgāja kā pulkvedis. Kā sapratu no tēta, pulkveža pakāpi toreiz piešķīra visiem, kas no čekas gāja pensijā.
– Kāda ir sajūta, apzinoties, ka vectēvs maizi pelnīja tajā pusē, kas Latvijas sabiedrībā cieņu nekad nav baudījusi?
– Arī mammas tēti šajā dzīvē neesmu satikusi. 18 gadu vecumā vectēvu iesauca leģionā, viņš tur pabija pāris mēnešu, pēc tam šā iemesla dēļ tika izsūtīts uz Magadanu un tur acīmredzot dabūja asins vēzi. Nomira ļoti jauns. Par viņu zināju vairāk nekā par vectēvu čekistu, taču mazāk, nekā man būtu gribējies. Man ir laba sajūta, ka vispār varu iepazīties ar saviem senčiem, ka dzīvs ir mans tēvs, ka esmu paspējusi ar viņu daudz ko izrunāt, ko diemžēl dažādu apstākļu dēļ nepaspēju ar vectēviem.
– Ja vecotēvu satiktu tagad, ar pieauguša cilvēka prātu ko jūs viņam vaicātu?
– Arī tas izrādē zināmā mērā parādās. Droši vien vispirms es pavaicātu, vai mēs varam kopā iedzert kādu zāļu tēju… Un tad… es gribētu zināt, kas notika ar viņa kaislību basketbolu? Kāpēc viņš neaizgāja pretī vecaimammai uz dzemdību namu, kad viņa laida pasaulē otro meitiņu? Kāpēc viņš tik nenormāli daudz vakaros devās spēlēt kārtis? Arī tagad redzu, ka baiļu un vēl kaut kādu citu iemeslu dēļ cilvēki izdara vājprātīgas, stulbas izvēles. Starp citu, mans tētis kādreiz izmeta, ka vecaistēvs bijis kā svētais… Sabiedrība publiski no viņa novērsās, bet gauži labprāt izmantoja viņam pieejamos labumus.
D. Auškāps: – Strādājot pie šīs lugas, es arī diezgan daudz parakājos savas ģimenes vēsturē, mēģinot atklāt, kāda ietekme bija karam, okupācijām un padomju varai uz mūsu vecākiem un vecvecākiem un līdz ar to caur viņiem arī uz mūsu paaudzi. Patiesībā ir diezgan baigi tajā visā iedziļināties.
– Inga, kā jums tagad šķiet, vecaistēvs bija pārliecināts komunists vai konformists, kas pielāgojās apstākļiem?
I. Gaile: – Tos īstos komunistus laikam izšāva 1937. gadā vai vēl agrāk. Septiņdesmitajos un turklāt Padomju Savienībā jel kādai idejai uzticīgi cilvēki nebija vajadzīgi.
– Vai mūsdienās konformisms nav tikpat izplatīts kā kādreiz?
– Citi noteikumi, citas bailes, bet, jā, protams. Es pati, piemēram, neciešu reklāmu, man tā nepatīk, taču strādāju reklāmas aģentūrā, jā, par labu atlīdzību, līdz mani no turienes atlaida…
D. Auškāps: – Toreiz situācijas noteicēja bija ideoloģija, šodien – nauda. Nemaz nav tik liela atšķirība. Esi spiests piedalīties tajā spēlītē, patīk tas vai ne. Tādā ziņā un veidā izpaužas konformisms. Nonkonformisti iet mežā un būvē zaru būdiņas. Tādi arī ir, ļoti drosmīgi cilvēki, es par viņiem turu īkšķi, pats gan tādam solim neesmu saņēmies. Bet tas jau arī būtu galējs risinājums…
