– Vai kāds no jums tuviem cilvēkiem ir cietis tajā baisajā 1941. gada 14. jūnijā? 22
– Mana māte izsūtījumā pavadīja četrpadsmit gadus. Kā divdesmit trīs gadus vecu meiteni pēc trīs mēnešu laulības viņu izrāva no gultas un iebāza vagonā, stacijā šķirot no vīra uz visiem laikiem. Kad pēc neatkarības atjaunošanas atvērās arhīvi, tajos bija izlasāms, ka viņas vīrs bijis pretošanās kustībā, trīsdesmito gadu pašās beigās darbojies kā Latvijas sūtņa sekretārs Berlīnē un viņa dzīvoklis bija konspiratīvs un ticis izmantots pretošanās kustības sapulcēm. Taču vēsturiski tam nav izšķirošas nozīmes, tajā baisajā dienā izsūtāmo skaita izpildīšanai cilvēkus tvarstīja arī uz ielām.
– Esat piedevusi?
– Kad mammai vecumdienās vaicāju, ko viņa vēl gribētu piedzīvot, atbilde paradoksālā kārtā skanēja – aizbraukt uz Sibīriju… Piepildot mammas vietā viņas vēlmi – divas reizes dodoties ekspedīcijās kopā ar Sibīrijas bērniem – es it kā sevī izlīdzinājos… Jo dīvainā kārtā pāridarījuma sajūta bija manā no mātes otrā vīra Sibīrijā dzimušajā brālī, bet ne mūsu mātē. Viņa bija novesta tik tālu, ka pati jau uzskatīja, ka ir par kaut ko nogrēkojusies. Astoņdesmit gadu vecumā jau brīvestības laikos no kaut kādas vēl PSRS prokuratūras saņēmusi vēstuli ar oficiālo reabilitāciju, viņa nerimtīgi raudāja. Atnāca mājās ar to papīru, asaras pār vaigiem – tad tomēr, tomēr… Man, toreiz trīsdesmitgadīgam, pilnīgi pieaugušam bērnam, bija nepanesami smagi: vai tu, māt, jel kad esi jutusies nevis netaisnībā cietusi, bet vainīga?! Tādas domas iedēstīšana cilvēka dvēselē man šķita visbaisākais noziegums.
Tomēr, arī vainīga juzdamās, viņa bija apbrīnojami stipra, vitāla, draudzīga un ar plašu sirdi. Nepadevusies ne ideoloģijai, ne sistēmai. Tas var izklausīties kā negribēts apvainojums, bet es pieņemu un arī zinu, ka ne jau visi no Sibīrijas pārnāca stipri. Labu daļu garīgi salauza. Un tieši tas ir tas milzīgākais noziegums – tautas gara nīcināšana. Reizēm, kritizējot konformismu un izdabāšanu, tā dēvēto izdzīvošanas šiverīgumu, ložņāšanu, sevi tomēr klusinu – tā rīkojas vai nu garīgi salauztā paaudze, vai viņu bērni… Nu nevaram katram cilvēkam likt klāt varoņa olekti, esam tik dažādi. Nemaz nerunājot par apzinātām nodevībām. Bet ar sāpīgo pieredzi, protams, nevar attaisnot itin visu, jo tad mēs nonāktu galīgā vērtību strupceļā. Kad cilvēku nošauj, tad – ir vai nav gaisos dzīve – bet te, uz zemes, viss beidzies. Dzīvajos palikušajiem nācās izturēt vardarbību pret garu ne tikai savā liktenī, bet arī nākamajās paaudzēs. Šī kroplība iztīklojas cauri visai valsts vēsturei. To diemžēl nevar redzēt uzreiz, momentā…
