Anda Līce: Tā vietā, lai netraucēti strādātu, mēs diemžēl esam spiesti cīnīties ar valsti, kas mūs presē ar dažādām reformām 24
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirmajā skolas dienā Latvijā lietus daudzviet bija mitējies, un spīdēja saule. Visās apdzīvotās vietās, kur ir saglabājušās skolas, atkal skanēja bērnu un jauniešu smiekli un balsis, kas vasarā bija pieklusušas. Pēc īsās pirmās skolas dienas viņi raibos bariņos piepildīja jau tik ierasti pustukšās ielas un laukumus. Izrādās, mūsu valstī joprojām ir daudz bērnu, tas iepriecina.
Zinot, kāda valstī patlaban ir ekonomiskā un psiholoģiskā situācija, pastāv bažas, cik daudzi no viņiem pēc skolas beigšanas un pasaules iepazīšanas dzīvos un strādās Latvijā. To lielā mērā izšķirs valsts politika un skolotāja personība.
Vai 1. septembris ir priecīga diena arī attālinātās mācības, nemitīgo izglītības reformu, pārslodžu un algu nenoteiktības nogurdinātajiem skolotājiem, no kuriem visi gaida aizvien lielāku iecietību, kompetenci un atraktivitāti?
Skolotāji ir kā spīlēs starp pieaugošu visatļautību no skolēnu puses un skolas administrācijas prasībām pēc augstiem izglītības rezultātiem.
Bet tie nav iespējami, ja nav pašdisciplīnas un augstu prasību pret sevi. Gan skolotājam, gan skolēnam.
Tā vietā, lai netraucēti strādātu, mēs diemžēl vai visos jautājumos esam spiesti cīnīties ar valsti, kas mūs presē ar nodokļu, teritoriālām, medicīnas un izglītības reformām. Ir izaugusi vesela reformu raustīto paaudze ar visām no nebeidzamās nenoteiktības izrietošām problēmām. Arī morālām.
Nav brīnums, ka valstij un tautai tik nozīmīgo 23. augustu un “Baltijas ceļa” ideju piesavinās cilvēki ar apšaubāmu reputāciju. Jācer, ka šī gada notikumi mums visiem būs laba mācību stunda un atgādinājums, kas var notikt, kad vēsturiskā atmiņa pārtrūkst.
Iepriecina, ka valdība, kaut arī negribīgi, bet kaut ko tomēr no savām kļūdām mācās. Jācer, ka patlaban sazvērestības teoriju dezorientētā un sašķeltā sabiedrība tomēr atjēgsies un paļausies nevis uz baumām un izdomājumiem, bet uz zinātni, kurai taču pieder visi līdzšinējie cilvēces sasniegumi.
Mēs visi esam savu reizi noticējuši kādām sagrozītām ziņām, uzķērušies uz baumu āķa, taču tas, kas pašlaik notiek daudzu prātos, ir sava veida epidēmija, tāpat kā kādreiz raganu medības.
Tāpēc nenogurstoši ir jāstiprina ne tikai fiziskā, bet arī garīgā imunitāte pret vīrusiem, kas apdraud veselo saprātu. Būt fiziski un garīgi rosīgiem un pateicīgiem par iespēju būt šajā Dieva pasaulē mūs aicina visi lielie domātāji un arī daba ar savām tūkstoš balsīm un gadalaiku miju. Nāk rudens, klāt arī Dzejas dienas. Un Rainis jau kuro reizi mums atgādina: “Pastāvēs, kas pārvērtīsies.”
