Kad cilvēku galvā ir putra un prātos neziņa. Egila Līcīša feļetons 6
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tiesībsargs kā vulkāns atkal izverdis par Ministru kabineta nemākulīgām un dezorganizējošām darbībām. Enerģiski kā tas ugunsvēmējs kalns, kurš apbēra Pompejus un Herkulānu, Juris Jansons plūdināja verdošu magmu, meta akmeņus no krātera dzīlēm un kaisīja pelnus uz zemu noliektām valdības locekļu galvām – par ko šoreiz ministriem pelnīti sadeva pa oriņiem? Zinātniski izsakoties – par neprasmi komunicēt ar sabiedrību krīzes apstākļos.
Svarīgākās tēzes par plānotajiem pasākumiem cīņā ar uzglūnošo pandēmiju netiekot novadītas no valdības un dienestu preses konferencēm.
Vēstījumi nesasniedz mērķgrupas no pensijas vecuma cilvēkiem līdz skolu jauniešiem pa tiem vēlamajiem kanāliem. Līdzteku ziņām par saslimušajiem un koronavīrusa nogalētajiem netiek dots pienācīgs psiholoģiskais atbalsts. Īsi sakot, tiesībsargs teica – draugi, nav labi, kā jūs komunicējat un vadāt tautu. Un izskatās, ka daudzi ministri paši dzīvo informatīvā badā, paralēlajā realitātē.
Ja, pat patrulējot ar austrumvācu aitu šķirnes suņiem, policija netiek galā ar likumpārkāpējiem, pareizs ir redzējums kovida apdraudējuma situācijā pret noteikumu neievērotājiem, uzvedības problēmu māktiem cilvēkiem piesaistīt armijas un Zemessardzes vesera spēku.
Atbalstāma prasība rosināt krimināllietas pret aicinātājiem nepakļauties valdības noliktajiem Covid-19 ierobežojumiem un apcietināt pret varu rukšķinātājus.
Mēri ir jāpieņem, daudzi pelnījuši tikt iemesti aiz restēm! Tikai tā ir cīnīšanās ar sekām, nelūkojot pēc patiesā cēloņa, kas novedis pie stāvokļa pasliktināšanās, kad cilvēku galvā ir putra un prātos neziņa.
Agrākos laikos, kad uz laukiem un pilsētās, no Pāvilostas līdz krievu robežām izrakstīja un lasīja laikrakstus, abonenti sekoja līdzi, visu saprata, spēja kolektīvi organizēties. Ar drukātu vārdu nodeva tālāk valdības labo vēsti, modināja lasītājos kristīgu cilvēku domas, uzzināja jaunumus, kas saistās kā ar pensiju saņemšanu, tā ar mājdzīvnieku labturību un audzēšanu. Katra māja, kur ģimenes uzrunāja “Latvijas Avīzes” gaišā balss, kļuva par morāles un ētikas balstu tēvzemē.
Pašreizējā vienlaidu internetizācijā, sociālā tīklojuma informatizācijas jūrā sabiedrība zaudē orientierus, drošības sajūtu un uzticību. Pirmziemnieki pinkšķ, jo mammas savlaicīgi nav zinājušas, ka skolas tiek slēgtas, uzņēmēji dumpojas, jo saputrojuši, itin kā valdība liegs atbalstu, darbarūķi nesaprot, kas notiks, kas ne, – un tas ceļas tāpēc, ka daudzi pārtraukuši lasīt preses izdevumus.
Vēl interneta portālos atrodamās ziņas ir ierindojamas kategorijā – garšo pēc mēsliem, bet ēst var, bet sociālie tīkli ir neveselīgas informācijas rensteles, kloākas un notekgrāvji. Tur sev sekotājus vāc “ietekmeļi” ar zemu sociālās atbildības līmeni, kuri izplata baumas un sagudrojumus.
Tādējādi samudžinātā tīmekļa apmeklētāji paliek par muļķadesām, iegūst garīgas slimības, pagrimst alkohola postā, metas netiklā uzdzīvē un tiem izveidojas stiklains skatiens. Nemaz nerunājot par pamatlietām, ka šajos kanālos april!april! līmeņa vēstis, krogus pļāpāšanu, no zila gaisa izpūstas utopijas un puspatiesības lasošie ir tie neinformētie zābaki un dumjās čības, par ko jāsatraucas valdībai un policijai. Šī auditorijas daļa ir viegli apstrādājami prāti opozīcijai, kuri ar tiem apietas kā ar lētticīgiem bērniem, novedot valdību bezpalīdzīgā stāvoklī.
Lai cīnītos ar sabiedrības neinformētību un tālāku analfabetizāciju, iegriežot cilvēkus preses dziļākā straumē, nevis atstājot šaurībā pie sociālo tīklu malduguntiņām, valdībai jāpieņem izšķirīgs lēmums. Proti, no budžeta līdzekļiem jāfinansē uzticamās “Latvijas Avīzes” abonēšana nākamajam gadam visās iestādēs, kā arī lasāmvielas piegāde maksātnespējīgiem iedzīvotājiem. Izveicīgi žurnālisti servēs ziņu ātrās uzkodas jauniešiem un viegli sagremojamu garīgo barību vecāka gadagājuma senioriem.
Autori uzrakstīs cienīgus un noderīgus rakstus, lai dāvātu tos tēvijai, nenieka nedomājot par saņemto atlīdzību. Komentētāji sniegs dziļdomīgu valdībā nolemtā satura analīzi.
Ja palīdzības nebūs, Valsts prezidentam, kuram patīk sākt darbdienas rītu ar tikko no pasta somas izvilktas avīzes atlocīšanu, noteikti neies pie dūšas brīvās preses bojāeja. Savukārt Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam gribēsies no kauna vai zem Berlaimonta nama grīdas palīst, ja Briselē kolēģi dabūs zināt, ka Latvijā kā pirmajā Eiropas valstī iznīkušas visas dienas avīzes.
