– Bet vēl šogad tev ar Uldi, tas ir, ar Uldi Marhileviču būs Ziemsvētku koncertu sērija. 13
– Mēs turpināsim pagājušajā gadā iesākto. Pieprasījums ir liels, ieplānoti divdesmit divi koncerti. Turklāt producents jau lūdza, lai iedodu arī nākamā gada decembra brīvo datumu plānu. Tiesa, 2015. gadā gribētos pagūt koncertus nodziedāt līdz decembra beigām, jo šogad mēs 22. decembrī atlidosim uz Rīgu, nākamajā dienā man sāksies tūre, kas beigsies tikai 11. janvārī, bet jau 12. mēs lidosim prom. Taču – kā saka mana māsa Danīte – tā arī ir sava veida kalpošana.
– Kas ir pirmais, kas nāk prātā, kad tu atceries bērnību?
– Lapmežciems, jūra, brīvība, mežonīgums. Mēs dzīvojām mazā zvejnieku tīklu būdiņā, bet svarīgas jau nebija sienas, mums piederēja viss, kas ap tām. Un vēl Lapmežciemā ik gadu 31. augustā bija ballīte “Proščai, mama, zdrastvuj, škola”*. Tas gan vairāk bija pasākums pieaugušajiem, uz to sabrauca mammas draugi, taču arī mums, bērniem, tas bija labi, ļoti labi.
– Tēva un mātes slavas saulītē vai slavas ēnā – kā pagāja tava bērnība?
– Bija grūti. Ļoti grūti. Es augu dziļos padomju laikos un vecāku dēļ nejutos īpaši izredzēta. Nezinu, kā tas ir citiem, bet uz mani vienmēr skatījās kā caur palielināmo stiklu. Tu nedrīksti kļūdīties. Un arī tagad ir cilvēki, kas nesaprot, ka mana papa politiskie uzskati ir viņa politiskie uzskati, un es par tiem neatbildu.
