Kad grāmata par Borodinu bija nākusi klajā, man piedāvāja iestāties partijā. Atteicos. Lai gan zināju, ka izcili Latvijas dzejnieki – Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, Māris Čaklais, Jānis Peters, Māra Zālīte un vēl citi – tiešām ticēja, ka var no iekšpuses sagraut šo organizāciju. Un reāli to darīja. Barikāžu laikā Rakstnieku savienība bija ne vien idejiskais centrs, bet arī vieta, kur varēja apsildīties, iedzert karstu tēju, dabūt šķīvi zupas. 12
Mums ar Veltu ir balva, kas abiem ļoti svarīga un dārga, – Barikāžu dalībnieka piemiņas zīme. Tolaik jau neviens mēs nezinājām, kā tas viss beigsies. Bija brīži, kad krastmalā mums virs galvām draudīgi riņķoja helikopteri, bet es stāvēju tribīnē. Kad izgājām mītiņā pie Brīvības pieminekļa, mūs ciešā lokā ieskāva miliči, kam pirmo reizi bija izsniegti steki. Neilgi pirms tam Tbilisi ar sapieru lāpstiņām bija nogalināti vairāki desmiti demonstrantu un vairāki simti saindēti ar gāzi. Es stāvēju pie pieminekļa un kliedzu: miliči, zaldāti, neejiet pret tautu, esiet kopā ar mums! Joprojām to visu atceros.
PSRS sabrukums vismaz Latvijā beidzās samērā mierīgi. Šķita, planētu gaida gaišāki laiki. Toreiz mums nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka galvenās šausmas vēl tikai priekšā. Ar sāpēm un arvien pieaugošu satraukumu es vēroju to, kas notiek manā dzimtenē Krievijā, un to, kas Ukrainā. Rakstniece Tatjana Tolstaja, ko Latvijā pazīst pēc Alvja Hermaņa izrādes “Soņa”, nesen sacīja: “Katrs vārds, kas teikts par Ukrainu, var beigties ar lodi.” Viņa ir drosmīgs cilvēks un baidās ne jau par sevi…
Es te varētu gari un plaši runāt par Krieviju. Kas man nekaiš, es sēžu siltumā, man par to nekas nedraud. Bet tiem, kas Maskavā iet pret straumi, draud tādas pašas lodes, kādas tikko aprāva Borisa Ņemcova dzīvi, cīņu un sapņus.
