Foto – Anda Krauze

Dzīve kā piedzīvojumu romāns. Roalds Dobrovenskis svin apaļu jubileju 9

Rakstniekam Roaldam Dobrovenskim šodien aprit apaļi 80 gadi. Svinot rakstnieka klātieni latviešu kultūrā, piedāvājam izlasīt vai vēlreiz pārlasīt Vijas Beinertes interviju, kas tapusi 2015. gada pavasarī, Raiņa un Aspazijas jubilejas noskaņās.

EL
Egils Līcītis
Stāsti
“Ja sektantu ideoloģija attīstīsies sekmīgi, latviešu valsti var klapēt ciet.” Saruna ar politisko notikumu vērotāju Mārci Bendiku 44
17 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Vīrietis bija šokēts, kad aiz grāmatu plaukta atklāja slepenu tuneli, kurā atrada vecu seifu. Kas tajā bija ieslēgts? 5
19 stundas
LA
LA.LV
Kokteilis
Nelielies šodien, citādi veiksme no tevis novērsīsies! Horoskopi 16.septembrim
18 stundas
Lasīt citas ziņas

Ko nespēja latviešu literatūras skolotājas, to izdarīja krievu rakstnieks ROALDS DOBROVENSKIS – ar biogrāfisko romānu “Rainis un viņa brāļi” viņš atmodināja jauniešos (un ne tikai viņos) interesi par Raini. Kanonizēta monumenta vietā viņš ļāva ieraudzīt dzīvu cilvēku – šaubu un grūtsirdības nomocītu, bieži vien nesaprastu vai saprastu ačgārni, cilvēku, kas bija savas tautas spēka un vājuma, sāpju un ilgu spilgtākā izpausme un bez kā Latvijas vēsture nebūtu tāda, kāda tā ir. Portretējot Raini un viņa laiku, autors pārrakstījis Latvijas vēsturi vai, pareizāk, uzrakstījis īsto. Divus vai pat trīs gadus “Rainis un viņa brāļi” bija Latvijā visvairāk lasītā grāmata – bibliotēkās lasīt gribētāji iepriekš pierakstījušies rindā. Raiņa un Aspazijas gada ieskaņā mūsu saruna ne tikai par Raini, viņa brāļiem un mums, bet arī par Krieviju, Latviju, mīlestību un mūžību.

Esmu dzimis Jeļecā, turpat, kur bērnību un pusaudža gadus pavadīja rakstnieks, no krieviem pirmais Nobela prēmijas laureāts Ivans Buņins. Kad reiz, jau pieaudzis būdams, nolēmu apskatīties Jeļecu, uzgāju tur dažnedažādas smalkas detaļas, ko Buņins bija aprakstījis, dzīvodams emigrācijā Parīzē. Šķiet, viņš pat pēc vairākiem gadu desmitiem katru sīkumu atcerējās. Brīnums. Man ar Jeļecu tādu attiecību nav. Tur es nodzīvoju tikai gadu. Mani vecāki bija inženieri, ik pa laikam brauca no vienas vietas uz otru. Pirmās spilgtās atmiņas man saistās ar Gatčinu, kur dzīvojām vectēva dzimtas mājā. Pēc revolūcijas, protams, to ekspropriēja, izmitinot tur vēl kādas desmit ģimenes, kas no rītiem drūzmējās rindā pie tualetes un virtuves.

CITI ŠOBRĪD LASA

Atceros, biju iemīlējies, izredzētajai bija gadi divdesmit, viņa bija ļoti skaista, un es ikreiz, kad viņu redzēju, auroju pilnā balsī: “Ты постой, постой, красавица моя! Дай мне наглядеться, радость, на тебя!” (“Jel uzkavējies, mana daiļā! Ļauj man vēl pamielot acis gar tevi!”) Man tolaik bija četri gadi, tas bija gadu pirms kara.

Vēl atceros, ka tēvs mani Gatčinas parkā pacēla augstu, augstu. Viņš devās uz fronti un drīz vien gāja bojā. Un te nu ir kāda pavisam dīvaina lieta. Kad man bija četri gadi, tēvs un māte sastrīdējās. Tik ļoti, ka pēdējo vēstuli tēvs uzrakstīja nevis sievai, bet bērniem. Viņi nespēja viens otram kaut ko piedot. Arī pēc tēva nāves. Strīda būtību man nestāstīja, taču miglaini nojaušu, ka māmiņai bija parādījies kāds cits. Tā bija ģimenes katastrofa. Tāpēc viss, kas saistīts ar tēvu, ar viņa senčiem, kļuva par tabu. Kamēr māte bija dzīva, par to nedrīkstēja pat ieminēties. Es cienīju viņas vēlmi. Ne tāpēc, ka tēvs būtu slikts. Es pat atceros, cik izjusti viņš dziedāja dziesmiņu ar Maksima Gorkija vārdiem: “А вы проживете на свете, как черви земные живут, И сказок про вас не расскажут, и песен про вас не споют.” (“Bet jūs nodzīvosit savu mūžu kā zemes tārpi, un neviens par jums nestāstīs stāstus un nedziedās dziesmas.”) Viņš bija talantīgs cilvēks, muzikāls, spēlēja ģitāru, taču vairāk es par viņu gandrīz nekā nezinu.

Toties par mātes dzimtu bija daudz stāstu. Krievijas elite – aristokrātija, radošā inteliģence – bija pavisam šaurs loks. Runāja, ka mēs esam attālos rados gan ar Dostojevski un Ņekrasovu, gan ar ģeniālo krievu arhitektu Baženovu. Bet mans vectēvs Sergejs Magnuss bija cara flotes pirmā ranga kapteinis, 1904. gadā aizstāvēja Portarturu, nokļuva japāņu gūstā, pēc tam Vladivostokā bija zemūdeņu vienības komandieris un tad kreisera “Pallada” kapteinis. Pirmā pasaules kara sākumā vāciešiem izdevās šo milzīgo krievu karakuģi nogremdēt ar torpēdu; visa komanda, piecsimt astoņdesmit cilvēku, un, protams, tās komandieris gāja bojā. Tā bija visas Krievijas traģēdija.

Otrā pasaules kara sākumā mēs ar pēdējo vilcienu paguvām aizbraukt no Gatčinas, kas ir netālu no Pēterburgas, pirms tur ienāca vācieši. Atceros, kā šāva zenītlielgabali.

Mēs pārcēlāmies uz Ļedensku Vologdas apgabalā. Apkārt meži, augsti kā Ķelnes doms, līdz tuvākajai pilsētiņai Totjmai trīsdesmit kilometru. Mednieki reiz cauri ciematam pajūgā veda vilku, lielu un varenu, pat beigts tas izstaroja pirmatnēju spēku. Toreiz Vologdā bija īsti meži un īsti zvēri. Tagad tas ir nabadzīgs, depresīvs rajons. Arī Ļedenskā es dziedāju. Pat piedalījos kaut kādā olimpiādē un saņēmu prēmiju, trīsdesmit rubļu man piešķīra. Tolaik jau visu deva pēc kartītēm, bads un nabadzība.

Māmiņa bija diplomēta inženiere, taču divus gadus bija nomācījusies arī juridiskajā fakultātē, citu tik izglītotu cilvēku ciematā nebija, tāpēc viņu iecēla par “tautas izmeklētāju”. Viņas darbs nebija saistīts ar politiku. Kara laikā marodieri lien ārā no visām spraugām ne tikai ap frontes līniju, bet arī aizmugurē. Darba viņai netrūka. Diendienā kājām bija jāmēro trīsdesmit kilometru. Reiz viņa izjoņoja cauri ciematam zirga mugurā, bet es saucu: tā ir mana māmiņa, skatieties, tā ir mana māmiņa! Viņa bija skaista, ļoti. Tā domāju ne tikai es.

Un tad mēs pametām Ļedensku. Braucām cauri Maskavai, un māte nolēma mani aizvest uz Gņesinu mūzikas skolu. Mani noklausījās Jeļena Gņesina – viena no leģendārās dzimtas pēdējām atvasēm. Es viņai dziedāju un stāstīju pasakas, ko biju dzirdējis no kādas slavenas teicējas, precīzi atdarinot vecenītes intonācijas.

Šķiet, tas bija neiedomājami smieklīgi. Man tolaik bija astoņi gadi, karš jau tuvojās beigām.

Es būtu uzņemts Gņesinkā, taču skolai nebija internāta, bet māte bija norīkota darbā uz Novosokoļņikiem, mazu pilsētiņu netālu no Veļikije Lukiem un Latvijas robežas.

Tā liktenis mani visu laiku vilka arvien tuvāk Veltai.

*

Novosokoļņikos mēs dzīvojām zemnīcā. Lai reizi nedēļā nomazgātos pirtī, bija jābrien garām neskaitāmiem graustiem cauri neiedomājamiem dubļiem. Un tad tīriem pa to pašu ceļu jābrien atpakaļ. Reiz nevarēja dabūt vietu vīriešu pirtī, un māmiņa paņēma mani līdzi pie sievietēm. Tas bija liels kauns. Šausmīgi baidījos, ka citi puikas par to varētu uzzināt. Tagad gan es labprāt izmantotu šādu iespēju, taču Velta iebilst.

Un tad kādu dienu Novosokoļņikos ieradās aktieri no Maskavas. Tobrīd es tirgū mēģināju pārdot pazoli, man viena bija lieka, kad ieraudzīju viņus, tādus spilgtus un atraisītus – viņi bija kā debesu sūtņi starp vateņiem.

Izrādes notika kaut kādā barakā. Kā saules stars iekļūst jebkurā spraugā, tā es allaž tiku iekšā tajā barakā. Ar teātri biju tīri vai saslimis. To redzot, māte aizveda mani uz viesnīciņu, kur aktieri bija izmitināti, un es atkal cēlu priekšā visu savu repertuāru – dziedāju, stāstīju pasakas, deklamēju Šilleru – kaut ko par nelaimīgu mīlestību.

Repertuārā bija divas izrādes ar bērnu lomām. Tās tēloja kāda jauna aktrise. Taču viņa bija kļuvusi grūta un tobrīd vairs it nemaz neizskatījās pēc zēna. Pat pēc resna zēna ne. Un te trupas vadītājs saka mātei: mēs dodamies viesizrādēs uz Latviju, taču tās var izjukt, jo mums ir nopietna problēma. Bet jūs varat mūs izglābt, ja vien būtu ar mieru palaist savu puiku…

Māmiņa šausmīgi baidījās, bija 1945. gads, tikko karš beidzies. Tomēr viņa mani palaida.

Latvija mani satrieca. Tīra, sakopta. Atceros pirmo rītu Rēzeknē: pamostos no zirgu pakavu šķindas pret asfaltu, brīnumaina skaņa. Paradīze. Turklāt tagad arī es kopā ar debesu sūtņiem varēju staigāt pa tirgus laukumu.

Es tēloju Serjožu “Annā Kareņinā” un tādu gaišmatainu puisīti lugā “Viņpus okeānam”. Par mani pat avīzē uzrakstīja: astoņgadīgais Vasja Dobrovenskis… Mani tolaik bija iesaukuši par Vasju, jo Ļedenskā neviens nemācēja izrunāt vārdu, kas man tika dots par godu norvēģu ceļotājam Roaldam Amundsenam.

Un tad mēs bijām Daugavpilī. Mums rādīja Tautas namu, kur tiešā trāpījumā bija iekritusi bumba. Vēlāk es to aprakstīju kādā stāstā. Kad reiz Daugavpilī biju uz Dzejas dienām, man saka: kāda bumba – skat, re kur Tautas nams stāv kā stāvējis! Un tikai viens zināja teikt, ka bija gan bumba – ārsienas palika veselas, taču skatītāju zāle tika izārdīta.

Bet tolaik man bija astoņi gadi un es biju pavisam netālu no skolas, kur kādreiz bija mācījās Rainis. Tā liktenis mūs veda kopā.

Un tad kādu dienu es gāju pa Daugavpili, turoties pie rokas savai teātra māmiņai, un pajautāju: kā es tēloju? Viņa atbildēja: šausmīgi.

Es izrāvu roku un aizskrēju.

Izrādi nācās atcelt. Kad atgriezos, trupas vadītājs man sadeva pa mizu. Tā bija pirmā un vienīgā reize manā mūžā. Kā Rainim, kas arī reiz bija dabūjis ar žagariem.

Tas bija briesmīgi. Ne tāpēc, ka sāpīgi. Es biju personība. Pateicu, ka nekad vairs ar viņiem neuzstāšos. Visi aktieri bija manā pusē, mierināja, kā nu mācēja. Kāds man atnesa plāceni, kāds uzdāvināja apaļu spogulīti, lielāku par to, ko var ielikt kabatā. Trupas vadītājs man to vēlāk atprasīja, iedeva kaut ko citu vietā.

Es atgriezos mājās ar avīzi un pieredzi.

Un tad māte aizveda mani uz Maskavu, uz kora skolu. Tā bija vienīgā kora skolā visā Padomju Savienībā. Līdz boļševiku apvērsumam zēni Krievijā dziedāja baznīcas koros. Bet Padomju Savienībā Dieva nebija, tagad Dieva vietā bija biedrs Staļins un partija. Un tie bija ļoti greizsirdīgi, gribēja, lai pielūdz tikai viņus, tāpēc nebija vairs ne baznīcu, ne zēnu koru. Tikai Maskavā bija viens paraugkoris, kas regulāri dziedāja Lielajā teātrī valdības koncertos pašam biedram Staļinam. Tāpēc varu teikt: es neesmu dzirdējis Josifu Visarionoviču, bet viņš mani – ir.

Kora skola bija privileģētā stāvoklī. Tur katrā klasē bija tikai astoņi vai deviņi skolnieki. Un vēl tur bija internāts. Bet kori vadīja Svešņikovs, kas tolaik bija arī Konservatorijas rektors.

Noklausījās mani slavens mūziķis Nikolajs Demjanovs, kas cara laikā bija dziedājis Sinodes korī. Un, kaut arī uzņemšana bija beigusies, viņš pateica: šo puiku vajag uzņemt.

Tagad zēns, kas dzied korī, nav nekāds retums, īpaši Latvijā. Bet tolaik tas bija kaut kas īpašs. Es biju viens pret pusmiljonu. Tiesa, pārējie manā klasē arī bija īpaši un vēl īpašāki, jo bija jau paguvuši pamācīties, paklausīties, ieraudzīt un nodziedāt.

Mūsu balsis ik dienu dzidri skanēja radiofonā. Ieraksti notika radiokomitejā, kas atradās līdzās biedra Berijas savrupmājai. Tolaik viņa pārziņā bija visi lēģeri, represijas un eksekūcijas. Tas, ka aiz augstā žoga ir biedra Berijas māja, skaitījās valsts noslēpums, taču kāds man to bija pačukstējis. Reiz, kad pa vārtiem iebrauca mašīna, nolēmu pieiet nedaudz tuvāk žogam un paskatīties. Te pēkšņi pienāk pie manis cilvēks civildrēbēs un jautā: ko tu te dari, puisīt? Ej žigli prom!

Tagad saprotu – labi, ka tā, varēja būt daudz ļaunāk.

Daži izcili komponisti rakstīja mūziku mūsu korim, arī ģeniālais Dmitrijs Šostakovičs. Reiz viņš mūs bez biļetēm ieveda Konservatorijas Mazajā zālē, un nekauņa Paška Sorokins nosauca viņu par tēvoci Dimu. Tēvocis Dima neapvainojās.

Man gadījās sliktāk. Bija mums bioloģijas skolotāja, kas, kolīdz sāka runāt, neko vairs nedzirdēja, gluži kā rubenis riesta laikā. Kamēr viņa dziedāja savu dziesmu par drīksnām un putekšņlapām, mēs viņai pasniedzām susināmās lapas, tintnīcas, spalvaskātus, ko viņa automātiski krāva uz sava galda. Stundas beigās tur bija savākusies dīvaina kolekcija. Un tad kādu reizi es, mazais nekauņa, klusiņām sāku teikt: tante Katja. Tad nedaudz skaļāk, vēl skaļāk, līdz beidzot kādā pauzē viņa sadzirdēja. Un šausmīgi apvainojās: vai nu viņa, vai es. Tomēr pedagoģiskā padome negribēja mani izslēgt no skolas, tāpēc nolēma, ka man ir jāatvainojas.

Tante Katja strādāja ne tikai kora, bet arī horeogrāfijas skolā. Tolaik tur mācījās Vasiļjevs un Maksimova, kam tante Katja dziedāja savu rubeņa dziesmu. Es sagaidīju stundas beigas un pateicu, ka ļoti nožēloju notikušo.

Mūsu korim rakstīja arī Prokofjevs. Atceros, kad viņš uzkāpa uz skatuves, lai paklanītos, viņam bija nedaudz caura zeķe. Un nomira viņš vienā dienā ar Josifu Visarionoviču. Mums Prokofjeva bija ļoti žēl, jo Staļina nāves dēļ šim lielajam komponistam visā valstī nebija atlicis ne puķu, ne atvadu vārdu.

Mūs veda skatīties Staļina bēres. Izvadīšana notika Arodbiedrību nama Kolonnu zālē. Mūs salika pa pāriem un veda uz Maskavas centru. Skolotāji raudāja. Atceros, trotuāra malā stāvēja tāda kā pārnēsājama lete ar mandarīniem un papirosiem. Pēkšņi sākās šausmīga drūzmēšanās un spiešanās, lete apgāzās, pūlis mēģināja kaut ko paķert, uzlasīt. Sākās tāda burzma, ka mūs ātri aizveda atpakaļ uz skolu.

Vēlāk uzzinājām, ka bija arī samītie un nospiestie. Kāds vadonis, tādas bēres.

Pats šausmīgākais ir tas, ka patlaban Krievijā atkal ir vadoņa kults. Turklāt arī Staļina kults tiek reanimēts. Tas ir neprāts. Totalitārisms ved taisnā ceļā uz iznīcību – gan krievu tautas, gan citu tautu iznīcību. Buņins par to runā “Apsēstajās dienās”:  “Un paaudzes smaulis kļūs sunisks.” Paskaties uz pūli, kas brēc slavu vadonim, un redzi, cik pravietisks ir bijis šis paredzējums.

Šķiet, ka sistēma iznīcināja nešķirojot, it kā nejauši – tikpat labi nošauts varēja tikt akadēmiķis, maršals vai sūdu vedējs. Gan jā, gan nē! Mērķtiecīgi, konsekventi iznīcināti tomēr tika labākie, gudrākie, gaišākie.

Kad mācījos Kora skolā, mūsu pedagogi vēl atcerējās pirmsrevolūcijas laikus. Vēl bija dzīva ģenētiskā atmiņa. Un arī starp audzēkņiem bija tādi, kuru vecāki un vecvecāki bija baudījuši citu dzīvi. Latvijai šajā ziņā ir klājies labāk, tā paguva izbaudīt divdesmit neatkarības gadu, pirms tika okupēta. Tas ir liels laiks. Un tā ir liela lieta – ja vecāki un vecvecāki zina stāstīt par brīvību. Nav nekā svarīgāka par to, ko bērnībā esi uzzinājis, sajutis, piedzīvojis. Tas nav iznīcināms.

Par trīs klasēm vecāks bija Rodions Ščedrins, vasarraibumains, asprātīgs. Mēs kopā darbojāmies drāmas pulciņā, paši sacerējām un iestudējām ludziņas, ko katru svētdienu izrādījām. Lielajā teātrī mēs zagām grimu. Tur aktieru istabiņās tā bija papilnam. Reiz es tēloju nēģeri, mani nokrāsoja melnu līdz pat jostasvietai.

Arī dejot mūs mācīja. Tiesa, to gan es neapguvu. Deju skolotāju arestēja. Viņa atgriezās tikai pēc vairākiem gadiem.

Taču dejas skolā tomēr notika. Pareizāk sakot, tā sauktie atpūtas vakari. Mūsu skolā mācījās tikai zēni, bet uz šiem vakariem tika aicinātas meitenes. Ak, kā viņas smaržoja! Ap mums, īpaši pēc sporta nodarbībām, mūždien virmoja sviedru smaka, bet viņas bija kā no citas pasaules. Nāsis trīcēja itin visiem.

Un tad es sāku rakstīt dzeju. Par zvaigznēm, zilām rozēm, Parīzi. Parīzei es pat veselu poēmu biju veltījis. Pagāja piecdesmit gadu, līdz mēs ar Veltu tikām uz Parīzi.

Es rakstīju arī dienasgrāmatu. Man ir saglabājušās burtnīcas – smieklīgas un neiedomājami stulbas. Visi zināja, ka es gribu būt rakstnieks. Tikai es nezināju, par ko rakstīt.

Valsts eksāmenā literatūrā dabūju trijnieku. Bija jāstāsta par komunista Makara Naguļnija tēlu Šolohova “Plēsumā”. Man tas romāns pārāk nepatika, gribēju izmantot špikeri, bet dzērājs mācību daļas vadītājs, sarkans un paģirains, nevis izlikās neredzam mazu teicamnieka blēdību, bet gan iebrēcās: iekriti gan! Un es dabūju trijnieku, bet, tā kā literatūra kora skolā nebija galvenā disciplīna, es tomēr saņēmu diplomu ar izcilību un bez eksāmeniem tiku uzņemts konservatorijā, kuras rektors bija mūsu kora vadītājs Svešņikovs.

*

Maskavas konservatorija tolaik bija labākā mūzikas augstskola pasaulē, saku to nepārspīlējot. Starp pasniedzējiem un studentiem bija izcili mākslas meistari, spilgti talanti, gara aristokrāti.

Nomācījos es konservatorijā gadu. Un tad notika tā, ka es aizgāju pie Svešņikova un pateicu, ka gribu pētīt dzīvi, gribu būt rakstnieks. Viņš atbildēja: nu ko, ar varu mīļš nekļūsi.

Ko viņš nodomāja, pat nemēģināšu minēt.

Kādu laiku strādāju par mazītiņas bibliotēkas vadītāju Ļeņina vārdā nosauktā kolhozā Orehovas sādžā netālu no Borisovas. Tagad Maskavā ir milzīgs rajons Orehovo-Borisova ar debesskrāpjiem un bandītiem. Bet toreiz tā bija sādžiņa, kur pavasarī ziedēja ceriņi un vienīgā iela smaržoja tā, ka galva reiba.

Visai drīz es sarīkoju Borisovas klubā koncertu, kur muzicēja mani kursa biedri. Kolhozniekiem tas ļoti nepatika. Un kas gan viņiem tur varēja patikt – viens spēlē vecas klavieres, pārējie dzied kaut ko pārgudru.

Alga bija niecīga, manai žaketei piedurknes apspura bārkstainas kā aizkaru mala. Dzīvoju pusbadā. Turklāt es biju nenormāli kautrīgs, negribēju, vietējiem redzot, iet uz labierīcībām cauri sādžai, tāpēc braucu ar elektrisko vilcienu uz Maskavu, lai nokārtotos. Biļete bija lēta, tomēr arī tā kaut ko maksāja.

Māte, kā jau visi tolaik, dzīvoja no algas līdz algai, ģimenē bija vēl divi bērni – jaunākā māsa un brālis.

Un tad es aizgāju un pats pieteicos dienestā. Armijā vismaz pabaros un apģērbs.

*

Tā es nokļuvu Vācijā tanku daļā. Braucis ar tanku neesmu, mans uzdevums bija pēc mācībām iztīrīt kāpurķēžu posmus, kur allaž bija ieķērušās visādas šķembas un dubļu pikas.

Pēc neilga laika mani paņēma karaspēka orķestrī, kur es situ bungas un timpānus, kā arī biju konferansjē – pieteicu programmu vāciski. Atceros, biedrs Kims Irsens pie mums bija atbraucis.

Reiz es izkļuvu ārpus lielā žoga un iepazinos ar kādu vācu meiteni. Vispār jau mēs nedrīkstējām atrasties ārpus karaspēka daļas teritorijas. Un tad notika tas, par ko sapņo katrs jauns vīrietis. Drīz vien meiteni sāka vajāt vietējie. Gan komjaunieši, gan tie, kam padomju zaldāti joprojām bija ļaunākie ienaidnieki. Protams, tolaik jau bija nodibināta PSRS-VDR draudzības biedrība, taču tajā darbojās draudzības profesionāļi. Gluži tāpat kā ir mīlas profesionāles, ir arī (vai vismaz bija) draudzības profesionāļi.

Lai vai kā, bet meitenei draudēja lielas nepatikšanas. Un tad es uzrakstīju zīmīti, kur apliecināju, ka es, padomju armijas kareivis Roalds Dobrovenskis (tolaik es jau biju Roalds, armijā viss bija oficiāli pēc dokumentiem), vēlos apprecēties ar vācu meiteni.

Dažas dienas vēlāk, kad mēs ar meiteni atkal bijām birzītē satikušies, pie manis pienāca kāds kareivis un pajautāja, cik tā vāciete ņemot. Kāvies es nebiju kopš astoņu gadu vecuma, bet te nu es viņam sirsnīgi iekrāmēju pa seju.

Nākamajā dienā pie mums ieradās VDK pulkvedis un apakšpulkvedis: tevi ir redzējuši, neliedzies. Saku: neliedzos, gribu precēt. Un te pēkšņi viņi atskārta: vai tik tu neesi tas idiots, kas uzrakstīja zīmīti? Mūsu ģenerālis bez Maskavas ziņas nevar pat dažus vārdus pārmīt ar vāciešiem, bet šis (te sekoja tirāde par intīmiem sakariem ar dažādām mātēm) precēties sadomājis!

Sākumā mani iesēdināja cietumā Juterbogā. Piecpadsmit dienu ar maizi un ūdeni. Ūdens katru dienu, maize – katru otru. Pēc tam – lopu vagonā, tādā pašā, kādā Melānija Vanaga, kuras dokumentālo romānu “Veļupes krastā” nesen pārtulkoju, kopā ar simtiem tūkstošu citu represēto bija mērojusi ceļu uz Sibīrijas katorgu.

Lopu vagonā uz lāvām bija tādi paši noziedznieki kā es. Gandrīz mēnesi mūs veda cauri visai Padomju Savienībai uz Tālajiem Austrumiem. Tur dziļi taigā es kļuvu par 318. kara kokmateriālu sagādes vienības otrās kolonnas strādnieku.

Zaldātiņš sāka sūtīt savu dzeju vietējām avīzēm un žurnāliem. Mani sāka publicēt, bet pēc dienesta pieņēma darbā avīzē. Dažreiz man bija nakts dežūras, biju tā sauktā svaigā acs – lasīju numuru neilgi pirms nodošanas tipogrāfijā. Reiz atradu drukas kļūdu: “Генеральная ассамблея” vietā bija “Генсральная ассамблея”. Tolaik par tādu varēja ne tikai no darba atlaist. Bet redaktora vietnieks, pulkvedis un dzērājs, piesavinājās manu nopelnu.

Pamazām sāku drukāties, pirmā dzejas grāmatiņa tika laista klajā. Strādāju avīzēs, televīzijā, apprecējos, piedzima meita Jeļena. Izbraukāju krustām šķērsām visus Tālos Austrumus, kādu laiku dzīvoju un strādāju Sahalīnā. Un tad es devos uz Maskavu, uz Augstākajiem literatūras kursiem. Tur pulcējās rakstnieki, kam jau bija grāmatas, bet nebija speciālas literāta izglītības.

Tie bija divgadu kursi. Mums katram tika ierādīta sava istaba Literatūras institūta mūždien iereibušo kopmītņu septītajā stāvā, kur dzīve kūsāt kūsāja, īpaši stipendiju dienā. Kursos bija arī Latvijas Rakstnieku savienības biedre dzejniece Velta Kaltiņa. Viņa dzīvoja kopmītņu vienā spārnā, es – otrā. Taču kursu beigās mūsu istabas jau atradās blakus, turklāt bija savienotas.

No Maskavas es aizbraucu nevis uz Habarovsku, bet Rīgu.

It kā jau viena valsts, vīzas nevajag. Taču iekšēji es skaidri jutu: Latvija – tā ir cita valsts. Un cita dzīve.

Ko tur slēpt, negribējās šausmīgi. Vecums man tāds, kad Puškins jau bija nogalināts divkaujā. Nemaz nerunājot par Ļermontovu. Un te – viss jāsāk no baltas lapas. Habarovskā mani katrs suns pazina. Latvijā – tikai Velta. Ja viņa būtu zobārste vai balerīna, ja viņas profesija nebūtu saistīta ar vārdu un valodu, es viņu būtu aizvilcis sev līdzi. Bet viņa bija dzejniece.

*

Kad kāpām ārā no vilciena, pāri Rīgai bija izliekušās divas pilnas varavīksnes.

Kaut ko tādu esam redzējuši vēl tikai vienu reizi – kad pirms dažiem gadiem pārcēlāmies uz Ikšķili.

Tā sākās mana otra dzīve.

Dzejnieks vienmēr ir sargājams, un tie, kas radījuši viņa priekštečus, nodevuši tālāk visu, bez kā viņš nevarēs pastāvēt, ir stipri un sargājami, jo katrai zemei un dzimtai tas reiz nolemts: tikt vaļā no mēmuma. Pavēstīt par sevi pasaulei. Par zvaigznēm. Par Dievu. Par to, kam viņi ir dzīvojuši un dzīvo. Un dzīvos. Un, ja atbilde būs: nekam, – arī tad tā ir jādod. Tā saka ROALDS DOBROVENSKIS. Krievu rakstnieks Latvijā. Ar valodu, sirdi un saknēm te ieaudzis, kā viņa Ikšķiles mājas dārzā no Rīgas pārvestais paeglītis. Turpinām mūsu sarunu par zvaigznēm, Dievu un to, kam mēs, visi tie, kas te Latvijā esam – latvieši, krievi, leiši, poļi, ebreji, ukraiņi, – kam mēs dzīvojam un dzīvosim?

Atbraucis šurp, pēkšņi sajutos vainīgs Krievijas priekšā. Katrai tautai ir nepieciešams skats no ārpuses. Sevi nav iespējams ieraudzīt pat spogulī. Bez spoguļa nu pavisam ne. Krievu vēsturē ir periodi, par ko liecības saglabājušās tikai no ārzemniekiem. Objektīvas, neobjektīvas, labas vai sliktas, bet citu nav. Par Dostojevski Krievijā ļoti ilgi teica – nežēlīgs talants, bet, kolīdz viņu izlasīja Eiropā, pēkšņi atklājās – viņš ir ģēnijs.

Esmu un palikšu krievu rakstnieks, tā ir mana būtība. Kaut arī mana saikne ar Latviju tagad ir ciešāka nekā ar Krieviju. Taču es nekad neesmu atteicies no savas dzimtenes, no saknēm un valodas. Un tieši tas ir nepieciešams, lai ieraudzītu kopainu, veselumu. Tāpēc es uzrakstīju romānus par krievu komponistiem Borodinu un Musorgski – pirms rakstīt par Latviju, es paskatījos pats uz savu dzimteni. No iekšpuses, jo dzimtene manī ir iekšā, un no ārpuses, jo rakstot sajutu, ka nepieciešami ir abi. Izrādījās, ka tagad es uz Krieviju varu paskatīties ar šo dubulto skatu.

Man vienmēr ir paticis meklēt pēdas un liecības, mēģināt atšķetināt, rast atminējumu, sajust, kā elpo liktenis. Tā es – gluži kā savulaik mana māmiņa – kļuvu par izmeklētāju. Centos noskaidrot patiesību. Liecinieki melo. Katrs notikums ir jāpārbauda. No vairākiem avotiem. Arī pats cilvēks bieži vien melo. Vai nu atmiņa viļ, vai arī atceras tikai to, ko grib atcerēties. Taču patiesība vienmēr ir interesantāka par izdomājumu.

Grāmata par Borodinu – tas drīzāk bija mēģinājums apjaust gan žanra, gan sevis paša iespējas. Tomēr, tulkotu arī latviešu un leišu valodā, to laida klajā milzu tirāžā – kopumā simt septiņdesmit piecos tūkstošos eksemplāru, un arī tagad tā turpina dzīvot, internetā pat ir atrodama tās audio versija. Bet grāmata par Musorgski jau ir viscaur mana. Savulaik to gribēja pārtulkot Klāvs Elsbergs, patlaban to ir jau sācis darīt viņa brālis Jānis Elsbergs. Nesen viņš atveda man parādīt “Nabaga bruņinieka” eksemplāru, kur viņa māmiņa Vizma Belševica lasot bija salikusi desmitiem, ja ne simtiem papīra strēmelīšu. Izrādās, izcilā dzejniece, proziste un tulkotāja bija arī nopietna lasītāja.

1989. gadā Valerijs Gergijevs, pasaules mēroga mūziķis, par kura tagadējo sabiedrisko pozīciju, manuprāt, var un vajag strīdēties, viesizrāžu laikā Sofijā antikvariātā bija nopircis šo manu grāmatu, izlasījis vienā elpas vilcienā un nolēmis sarīkot Pēterburgā Marijas teātrī Musorgska festivālu, kur tiktu atskaņoti visi viņa skaņdarbi.

Uz festivālu uzaicināja arī mani un diriģentu Aleksandru Viļumani. Svētku nobeigumā, kad lūgtie viesi, mūzikas grandi un prominences bija zālē, Gergijevs izstāstīja, ka par impulsu šim vērienīgajam pasākumam bijusi mana grāmata.

Vēlāk arī Maskavas Lielajā teātrī, kur es savulaik dziedāju pašam biedram Staļinam un – hm, hm – arī zagu grimu, tika sarīkotas Musorgska dienas. Mūs ar Veltu nosēdināja virs cara ložas. Ja Staļins būtu dzīvs, viņš sēdētu zem mums.

Kad grāmata par Borodinu bija nākusi klajā, man piedāvāja iestāties partijā. Atteicos. Lai gan zināju, ka izcili Latvijas dzejnieki – Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, Māris Čaklais, Jānis Peters, Māra Zālīte un vēl citi – tiešām ticēja, ka var no iekšpuses sagraut šo organizāciju. Un reāli to darīja. Barikāžu laikā Rakstnieku savienība bija ne vien idejiskais centrs, bet arī vieta, kur varēja apsildīties, iedzert karstu tēju, dabūt šķīvi zupas.

Mums ar Veltu ir balva, kas abiem ļoti svarīga un dārga, – Barikāžu dalībnieka piemiņas zīme. Tolaik jau neviens mēs nezinājām, kā tas viss beigsies. Bija brīži, kad krastmalā mums virs galvām draudīgi riņķoja helikopteri, bet es stāvēju tribīnē. Kad izgājām mītiņā pie Brīvības pieminekļa, mūs ciešā lokā ieskāva miliči, kam pirmo reizi bija izsniegti steki. Neilgi pirms tam Tbilisi ar sapieru lāpstiņām bija nogalināti vairāki desmiti demonstrantu un vairāki simti saindēti ar gāzi. Es stāvēju pie pieminekļa un kliedzu: miliči, zaldāti, neejiet pret tautu, esiet kopā ar mums! Joprojām to visu atceros.

PSRS sabrukums vismaz Latvijā beidzās samērā mierīgi. Šķita, planētu gaida gaišāki laiki. Toreiz mums nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka galvenās šausmas vēl tikai priekšā. Ar sāpēm un arvien pieaugošu satraukumu es vēroju to, kas notiek manā dzimtenē Krievijā, un to, kas Ukrainā. Rakstniece Tatjana Tolstaja, ko Latvijā pazīst pēc Alvja Hermaņa izrādes “Soņa”, nesen sacīja: “Katrs vārds, kas teikts par Ukrainu, var beigties ar lodi.” Viņa ir drosmīgs cilvēks un baidās ne jau par sevi…

Es te varētu gari un plaši runāt par Krieviju. Kas man nekaiš, es sēžu siltumā, man par to nekas nedraud. Bet tiem, kas Maskavā iet pret straumi, draud tādas pašas lodes, kādas tikko aprāva Borisa Ņemcova dzīvi, cīņu un sapņus.

Rainim bija septiņas dzīves, patiesi, septiņas reizes viņš krita, nolaidās līdz pašam dibenam, līdz iznīcības robežai, un tad sāka no jauna. Es neesmu tāds. Man – tikai divas. Trešo reizi nespētu. Man nebūtu, kam. Tā nu ir noticis.

Reiz Velta bija smagi cietusi avārijā. Tas notika pa ceļam no viņas mātes mājas laukos uz Rīgu. Aizskrienu uz Aizkraukles (toreiz Stučkas rajona) slimnīcu ar milzīgu rožu pušķi. Velta guļ, visa nosaitēta, tikko atgriezusies no viņpasaules, mostas no komas, tikai acis redzamas – tādas pelēkas ar raibumiņiem. Un pirmais, ko pasaka: neskaties uz mani, es laikam esmu neglīta… Tad es skaidri sapratu: Latvijā bez Veltas man nebūtu ko darīt. Un arī dzīvē nebūtu.

Viņa mani nokristīja savā upē pie Neretas. Pirmo reizi tiku kristīts Gatčinā, otru – Latvijā.

Ar Veltu man viss ir saistīts. Arī Rainis. Mēs dzīvojām Dīķu ielas deviņpadsmitajā namā, Rainis un Aspazija – vienpadsmitajā. Bet pa vidu savulaik bija dzīvojusi Veltas māmiņas krustmāte, kas turēja govi. Rainis nāca pie viņas pēc piena. Veltas mātei Emmai Misūnei, vēlākai Kaltiņai, tolaik bija piecpadsmit gadu, Rainim esot paticis ar viņu aprunāties. Ir ziņas, ka Rainis un Aspazija gribēja adoptēt Emmu – lai glābtu laulību, jo bija parādījusies slavenā Mēnessmeitiņa, kam, starp citu, paveicās dzīvot Aspazijas bulvārī, bet mācīties universitātē Raiņa bulvārī.

Mūža nogalē Veltas māmiņa pēc insulta vairākus gadus gulēja mūsu Rīgas mājā. Velta lasīja viņai pasakas, bet māmiņa stāstīja par savu dzīvi. Arī par Raini un Smiļģi. Viņa teica, ka Smiļģim Lietuvā bijusi māja. Dažus gadus vēlāk pētnieki izraka faktu – jā, Smiļģim patiešām ir bijusi māja Lietuvā. Un arī es “Iļjas Muromieša” uzmetumos atradu rindiņu, kas netieši uzrāda to, ka Rainis un Aspazija patiešām ir gribējuši adoptēt meiteni.

Kaut ko tik traku izdomāt jau nemaz nevar – nepietiks iztēles.

Musorgskis bija ģēnijs; tātad par Raini mazāka figūra man nederēja. Turklāt Rainis allaž bija man līdzās. Elpoja tepat netālu. Velta viņu mīlēja. Mēs draudzējāmies ar Imantu Ziedoni, kas bija scenārija autors filmai “Pūt, vējiņi”, pēc tam uzrakstīja libretu Imanta Kalniņa operai “Spēlēju, dancoju”, bet es tulkoju viņa tekstu izrādes programmiņai. Un arī mūsu drauga Imanta Auziņa mājā bija gandrīz vai Raiņa kults.

Tā es sāku rakstīt grāmatu par Raini. 1986. gadā, kad bija vēl PSRS un cenzūra, kad neviens no mums nespēja iedomāties, ka nežēlīgā boļševiku ideoloģijas sistēma, viss padomju valstiskuma monolīts pavisam drīz sabirs pīšļos. Kad arhīvā atradu liecības par Raiņa un Aspazijas spiritiskiem seansiem, slepus un lielā steigā to visu pārrakstīju, jo man bija bail, ka tūlīt kāds man to visu var atņemt, jo teksti bija absolūti pretboļševistiski!

Biju uzgājis daudz interesantu lietu, par ko neviens līdz tam nezināja vai nerunāja, un man bija skaidrs, ka padomju Latvijā to nekad neļaus publicēt. Šajā sakarā man pat bija plāns: manuskriptu, kad būs pabeigts, aizsūtīt trimdas latviešiem, ar pseidonīmu, cerot, ka varbūt tur kāds to izdos. Jo es rakstu lasītājiem, ne rakstāmgaldam. Taču, ja toreiz es būtu domājis par cenzūru un glavļitu, nekas jēdzīgs nebūtu sanācis.

Ielīdu Raiņa un Aspazijas arhīvā – tur glabājas desmitiem tūkstošu dokumentu. Rainis absolūti neko nemeta laukā. Nodeva veļu mazgāties, saglabāja kvīti. Nosūtīja ierakstītu vēstuli, saglabāja pasaknīti.

Sākumā nopublicēju rakstu sēriju par Raiņa dzejas tulkojumiem “Literatūrā un Mākslā”. Pēc tam pārtulkoju “Induli un Āriju”, vēlāk “Jāzepu un viņa brāļus”. Tās lugas tulkotas bija jau agrāk, taču pirmo reizi – no oriģināla, nevis no parindeņiem.

Tiesa, ar latviešu valodu sākumā man neklājās viegli. Es lasu angliski un vāciski, taču nevaru runāt un nesaprotu, kad runā ar mani. Arī latviski ilgi kautrējos kaut ko teikt. Sapratu, kad ar mani runāja latviski, taču atbildēju krieviski, jo baidījos no kļūdām un akcenta. Tagad reizēm pat nezinu, kurā brīdī runāju latviski, kurā krieviski. Un nu jau četrdesmit gadu mēs ar Veltu vienu vakaru lūdzamies “Mūsu Tēvs debesīs”, otru – “Отче наш”.

“Rainis un viņa brāļi” ir romāns, ko es neesmu izdomājis. Tas viss bija. Vismaz trešdaļu grāmatas ir uzrakstījis pats Rainis – ar savu dzīvi un darbiem. Un izvēli.

Taču, nebijis Aspazijas, nekāda Raiņa latviešiem nebūtu. Dzejnieku Raini atklāja un lielā mērā arī vadīja dzejniece Aspazija. Atradis viņu, Rainis beidzot atrada sevi. Tāpēc mana grāmata patiesībā ir nevis par Raini, bet par Raini un Aspaziju.

Apbrīnojams bija viņas gara spēks un talants. Viņa turpināja rakstīt līdz pat savas dzīves pēdējām dienām. Atmiņas – subjektīvas vai objektīvas, pa pusei izdomātas vai gluži izfantazētas – tās joprojām aizrauj. Bet ar Aspaziju jau vienmēr tā bija – viņu vai nu neprātīgi mīlēja, vai tikpat neprātīgi ienīda. Un, ja kādam viņa nepatika, tad šķita, ka viss viņā ir slikts. Tie, kas necienīgi izturas pret Aspaziju, mani kaitina līdz neprātam. Es nesaku, ka personiskā dzīve ir neskarama, tomēr visam ir savas robežas, ko nosaka takts un mēra izjūta. Esmu lasījis Kārļa Dziļlejas sacerējumu “Intīmais Rainis”. Līst zem gultas un vēl arī zem segas, lai paostītu un pēc tam to paziņotu citiem – tas ir pliekani, zemiski un necienīgi!

Neteikšu, ka “dzejnieku pāris”, kā toreiz viņus bieži apzīmēja, bija ideāls. Trūkumu un vainu viņiem bija ne mazāk kā ikvienam no mums. Patiesība šāda mēroga personības nebiedē. Bet speciāli rakstīt sadzīviska līmeņa draņķības par cilvēkiem, kam visas viņu dzīves un visas viņu radošās izpausmes pamatā bija morāles un ētikas meklējumi, – tas ir pretīgi. Vajag taču cienīt tos, kas katram no mums – jā, katram no mums personiski – ir tik daudz devuši! Latviešu valoda ir uzsūkusi abu šo cilvēku ietekmes, no viņiem kā no gaismas avota plūst visdažādāko ietekmju staru kūļi – uz valodu, uz kultūru, tikumiem un dzīvi. Mēs visi to izjūtam un lietojam – diendienā lietojam!

Tas, ka latviešu valoda ir dzīva, ir dzejas un teātra nopelns. Staļina režīms darīja visu, lai iznīdētu latviešus un latvietību. Patiesībā tas nīdēja visas nācijas. Arī lielās – krievi un ukraiņi – netika saudzētas. Tomēr skaitliski lielu nāciju iznīcināt ir grūtāk, tam vajadzīgs ilgāks laiks. Pēc kara kompartija bija nospraudusi kursu uz asimilāciju. Funkcionāriem valoda ir saziņas līdzeklis, bet saziņai pietiek ar pavisam nelielu vārdu krājumu. Īstie, dzīvie vārdi palika tikai dzejā un uz skatuves. Tāpēc es nesaprotu runas par kolaboracionismu. Dzejnieks nedrīkst klusēt. Nekad.

Nesaprotu arī runas par valodas likumu. Jā, daudz kas tajā bija nepopulārs, citviet pasaulē grūti saprotams, taču Latvijā absolūti nepieciešams. Latviešu valodu vajadzēja pasargāt no pazudināšanas krievu valodas okeānā. Kaut arī kāds jutās aizvainots. Es biju Tautas frontes domē, rakstīju Baltijas tautu uzsaukumu PSRS tautām. Atceros, avīze “Pravda” uz to atbildēja. Tā nikni un dzēlīgi… Bet Marju Lauristina, Igaunijas Tautas frontes dibinātāja, reiz manā klātienē skaidri un gaiši pateica: Latvijas vilciens jau ir aizgājis, pārāk daudz krievu te ievests.

Taču katram kokam ir divi gali. Pateikt, ka visi krievi ir ienaidnieki, Latvijai būtu pašnāvība.

Staļins ļoti ilgi noliedza nacionālo ideju, taču, kad sākās karš, tieši tā tika pacelta uz visiem karogiem. Nacionālās jūtas ir ārkārtīgi spēcīgas, dziļi zemapziņā sakņotas. Patiesībā tas ir spēks, tuvs nukleārajam.

Sadzīves līmenī krievi un latvieši lieliski satiek. Tā tas bija līdz okupācijai, tā ir arī tagad. Man ļoti patīk veci uzraksti, kas reizēm parādās zem nolupuša apmetuma. Atceros vienu, kas bija saglabājies vēl no pirmskara laikiem. Trijās valodās bija rakstīts: savākto kripatiņu tirgus, базар собранных крошек un tas pats vāciski.

Visā pasaulē ir valstis, kurās dažādas tautas sadzīvo. Pamazām tas notiek arī Latvijā. Un tad rodas latvieši ar uzvārdu Gorbunovs, Ivanovs (latviešu mūzikas klasiķis), Kulakovs (arī mūziķis, arī labs, arī pavisam latvisks), Panteļejevs (izcils tēlnieks), arī Dombrovskis…

Patlaban Latvijā sāk veidoties vesela kolonija gudru, talantīgu, radošu cilvēku, kas šurp ieradušies no Krievijas. Trešā vai pat ceturtā emigrācija.

Latvija bez latviešiem – absurds, tā nav iespējama, taču Latvija bez cittautiešiem arī nebūtu pilnestīga. Vairums nelatviešu ir lojāli Latvijai, tā ir viņu vienīgā normālā dzīves vide. Citas nav. Te ir veidojušies viņu cilvēciskie sakari, dziļas un ciešas saites.

Taču politiķiem nacionālisma kārts vienmēr būs izdevīga – gan vienam, gan otram spārnam. Rietumvalstīs politiskā elite ir veidojusies gadu simtiem ilgi un bijusi cieši saistīta ar visām pārējām elitēm – ar aristokrātiju, ar zinātnes, finanšu, militārajām un rūpniecības aprindām. Pēcpadomju valstīs virspusē nokļuvušas vairāk vai mazāk gadījuma personas, kam nav nopietna pasaules redzējuma. Politiķi pa lielākai daļai ir diletanti, kam raksturīgs stratēģiskās domāšanas trūkums, gandrīz neslēpts savtīgums, cietsirdīga vienaldzība pret sociālajām problēmām. Turklāt pie varas lielākoties nonāk cilvēki ar zemu kultūras līmeni.

Radikāļi vajadzīgi katrai valstij, taču to skaits nedrīkst pārsniegt piecus, augstākais, sešus procentus. Ja ir vairāk, tas draud ar pašiznīcināšanos. Ir jāsaprot, ka Latvijā ne tikai var dzīvot kopā dažādas tautas un kultūras, bet ir dzīvojušas un dzīvos. Tāpēc nevajadzētu prasīt, lai latvieši būtu mazāk latviski. Un nevajadzētu krievus ar varu spiest Latviju mīlēt. Dzīvot Latvijā un to nemīlēt nevar. Tikai ļaujiet, lai tas notiek dabiski. Nesen konferencē es teicu: ja cilvēks šeit ir piedzimis, Latvija ir arī viņa zeme. Dodiet iespēju katram mīlēt savu zemi. Ar sirdi.

Patriotisms ir nevis hroniska naida, bet mīlestības veids. Tā ir mīlestība pret Tēvzemi. Patriots nav tas, kas meklē un veido savai tautai jaunus un jaunus ienaidniekus. Īstens patriots vervē savai dzimtenei draugus.

Kam dzīvojam un dzīvosim? To es arvien gribu noskaidrot. Atbildes joprojām nav. Varbūt mani mazbērni kādreiz to pateiks. Vai mazmazbērni. Bet par Latviju es jau Ausmas Cimdiņas grāmatā par prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, atbildot uz man uzdoto jautājumu, esmu teicis un arvien no jauna esmu gatavs to atkārtot: “Ikviena valsts, kur iekšējs naids, aiziet bojā; un neviena pilsēta vai nams, kur iekšējs naids, nevar pastāvēt.” Tie ir Kristus vārdi no Mateja evaņģēlija. Cilvēkiem ir jāapvienojas, nevis jāšķeļas. Jāapvienojas pēc garīguma principa, pēc kopīgu vērtību izjūtas principa. Vai kāds labi jutīsies, ja viņa bērnam pretī nāks ienaidnieka bērns? Jā, latviešiem ir jāsaglabā sava valoda un nācijas seja un gars – tas ir tautas pienākums cilvēces priekšā. Bet jāsaprot arī tas, ka Latvija latviešiem, tāpat kā Zviedrija zviedriem vai Francija frančiem nekad nav bijusi un nebūs. To saprata arī Rainis. Savā pēdējā intervijā dienu pirms nāves viņš ieteica terminu “latvijietis”, ar ko varētu apzīmēt valstij lojālu pilsoni nelatvieti.

Un te nu mēs atkal nonākam pie garīguma. Bez tā neko šī mazā valsts nesasniegs. Panākumi, kas gūti par jebkuru cenu, nedara godu. Nevienam. Latviešu tautai tagad ir unikāla iespēja būt saimniekiem savā zemē un ne no kā nebaidīties. Bet to, ka šo zemi ir plēsuši gabalos un dalījuši, nevajag pasludināt par unikālu likteni. Tā tas ir bijis gan Krimā, gan Lietuvā, gan vēl daudz kur citur. Nav tādas tautas, kuras liktenis nebūtu traģisks.

Tāpēc svarīgi ir formulēt jautājumus un pēc tam meklēt uz tiem atbildes. Visnabagākie ir tie cilvēki, kas dzīvo, neko nemeklējot un neko nejautājot. Neko nejautājot, dzīvo vien zāle, bet cilvēks nav zāle – viņam ir cits mērķis un uzdevums, pienākums un atbildība. Turklāt, līdzko viena atbilde ir atrasta, kā jau ataust nākamais jautājums…

Fragmenti no romāna “Rainis un viņa brāļi jeb Viena dzejnieka septiņas dzīves”

30. gadu sākumā jau bija miruši gan Rainis un Jansons, gan Roziņš un Stučka, gan Ļeņins un citi “brāļi”. Kas palicis pāri no viņu strīda? Viss palicis. Varbūt tas ir galvenais XX gadsimta strīds. Vai atgādināt, kādas bijušas domstarpības?

Rainis: mīlestība ir visa virzītāja, arī vēstures, arī politikas. “Brāļi”: naids, šķiru cīņa ir visa virzītāji.

Rainis: ne tikai masām, bet arī personībai jāatrodas priekšgalā. “Brāļi”: tikai proletariātam, tikai masām.

Rainis: tauta, valoda ir dzīvs organisms, nedrīkst pieļaut tā bojāeju. “Brāļi”: vai nu nacionālisms, vai sociālisms; valodu atšķirība – nepatīkams šķērslis strādnieku solidaritātei.

Rainis: morālei, ētikai jābūt visa pamatā. Netīri līdzekļi padara netīru pašu mērķi. “Brāļi”: atļauts ir viss, kas nāk par labu boļševistiskajai revolūcijai.

Rainis: kultūras prioritāte. Daiļrade. Pozitīvs darbs. “Brāļi”: kultūras noliegšana, ja tā nekalpo propagandai un aģitācijai, līdzekļu iegūšanai. Rainim – radīšana, brāļiem – sagraušana.

Rainis: gars svarīgāks par matēriju, dvēsele stiprāka par miesu. “Brāļi”: vārds “dvēsele” neietilpst viņu leksikā, no gara palicis vienīgi “cīņas gars”.

Rainis: ir vajadzīgs demokrātisms, pilnīga atklātība, brīva un godīga domu apmaiņa. “Brāļi”: slepenības sistēma, bezierunu pakļaušanās vadoņiem, citādu uzskatu apspiešana, denuncēšana.

Velnišķīgajiem paverdzināšanas un ļaužu apmuļķošanas spēkiem viņš lika pretī “pozitīvu darbu”: cilvēku un pasauļu radīšanu. Trīs bezbērnu pāri: Ļeņins – Krupska, Pēteris Stučka – Dora, Rainis – Aspazija nebūt nav vienādi neauglīgi. Vienīgi trešais pāris nav vainojams nevienā bojāejā, vienīgi tas radīja, laida pasaulē Mirdzu un Gunu, Antiņu, Spīdolu, Vizbulīti, Jāzepu, Induli, Dinu. Virkne dzīvu personu un raksturu; vecāki: Aspazija, Rainis.

Veselu grāmatu varētu uzrakstīt par to, kā dažādas partijas un ideoloģijas, valstis un cilvēku grupas ir cīnījušās par Raini un viņa mantojumu, centušās pārvilkt savā pusē, kā tikušas izspīlētas vienas viņa domas un izteikumi un atmestas citas. Ar kādiem tik laužņiem un lauznīšiem, ar trotila lādiņiem nav mēģināts ķerties klāt garīgajam mantojumam, ko atstājuši divi grēcīgi cilvēki! Nu un kā, tikāt klāt?…

*

Reiz sarunā dzejniece Ludmila Azarova viņu nosauca par brīnumu. Tieši tā – viņš ir brīnums, viņa teica, – no debesīm nokritis. Nevis te dzimis, bet jau gatavs mums dots. Un pie tā visa vainīga ir Velta – dzejniece Velta Kaltiņa, viņa sieva. Viņa atveda Roaldu Dobrovenski uz Rīgu un iegremdēja viņu latviešu valodā un kultūrā. Pirms tam viņš Maskavā bija saņēmis diriģenta diplomu, studējis Maskavas konservatorijā Mūzikas teorijas un kompozīcijas nodaļā, absolvējis Augstākos literatūras kursus, kur arī iepazinies ar latviešu dzejnieci. Kopš 1975. gada dzīvo Latvijā, raksta krieviski un latviski, atdzejo, dzejo, domā un mīl.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
EL
Egils Līcītis
Stāsti
“Ja sektantu ideoloģija attīstīsies sekmīgi, latviešu valsti var klapēt ciet.” Saruna ar politisko notikumu vērotāju Mārci Bendiku 44
17 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Vīrietis bija šokēts, kad aiz grāmatu plaukta atklāja slepenu tuneli, kurā atrada vecu seifu. Kas tajā bija ieslēgts? 5
19 stundas
LA
LA.LV
Kokteilis
Nelielies šodien, citādi veiksme no tevis novērsīsies! Horoskopi 16.septembrim
18 stundas
AJ
Anita Jaunbelzere
Laukos
Brīvdienu mājiņa mēneša laikā! Cik maksā Latvijā radīti koka karkasa namiņi? 31
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Kaspars Kambala sarīko pamatīgu skandālu, jo sieva bez viņa atļaujas nopirkusi jaunus krēslus 16
4 stundas
Lasīt citas ziņas
LE
LETA
Ziņas
VIDEO. “SpaceX” pirmoreiz nosūta Zemes orbītā pilnīgi civilu apkalpi 7
3 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Latvijai ir trūkuši veiksmes stāsti, taču netrūkst skandālu.” Eksperte par biržu, kas lielā mērā ir ekonomikas spogulis 2
1 stunda
LA
LA.LV
Ziņas
Migranti bēg no sliktās Latvijas, bet baltkrievi viņus glābj… Deputāte par Baltkrievijas izplatītās dezinformācijas absurdumu 6
1 stunda
LA
LA.LV
Ziņas
“Trakākais ir tas, ka šobrīd esam lielāko izaicinājumu priekšā, bet mums vairs neviens tam netic.” Cipule ir nobažījusies 71
2 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Jo ātrāk runāsim par potenciālo krīzi, jo ātrāk spēsim tai sagatavoties.” Nemiro par to, vai iedzīvotājiem jāsavelk jostas un jāgatavojas krīzei?
13:07
LE
LETA
Uncategorized
RSU gandrīz visi medicīnas studenti ir “Covid-19 droši” un gatavi studijām klātienē 1
12:59
LE
LETA
Ziņas
Trešdien atklāti 596 jauni Covid-19 gadījumi un saņemta informācija par četriem mirušajiem 2
12:54
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
FOTO. Veselības ministrs Daniels Pavļuts kļuvis par dvīņu tēti 2
1 stunda
AG
Andris Grīnbergs
Ziņas
APTAUJA. Vai, jūsuprāt, nevakcinētajiem vajadzētu lielākus ierobežojumus? 75
3 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Kaspars Kambala sarīko pamatīgu skandālu, jo sieva bez viņa atļaujas nopirkusi jaunus krēslus 16
4 stundas
PR
Praktiski.lv
Praktiski
Krāsaina, aromātiska un ļoti garšīga: ķirbja krēmzupa ar tīģergarnelēm, ingveru un konjaku
52 minūtes
LE
LETA
Kokteilis
Mūžībā devies latviešu leģendārais animators un kinorežisors Ansis Bērziņš
1 stunda
LA
LA.LV
Ziņas
Viņķele: Grūti iedomāties, ka politiski būs jauda un gatavība mainīt nodokļu slogu 23
6 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Liepiņa: Cilvēkus mulsina, ka iepriekš saka, ka 3. potei nav pamatotu pētījumu, pēc tam politiķi saka, ka jāvakcinējas 28
3 stundas
AK
Aija Kaukule
Ziņas
Bliezt ar lielgabalu, nevis pašaudīties. Intervija ar režisori un Nacionālā teātra aktrisi Ditu Lūriņu 7
6 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Mums ir vēlme sasniegt kaut kādus mākslīgus skaitļus,” Ošlejs uzskata, ka esam iesprūduši attieksmē pret Covid-19 46
6 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Rēvalds: Mirt no Covid-19 nozīmē lēnām un briesmīgi noslāpt 52
4 stundas
ML
Māra Libeka
Veselam
Pārguris un viegli aizkaitināms. Kā pandēmija līdz nepazīšanai izmainījusi mūsu ārstus 20
5 stundas
IE
Ināra Egle
Ziņas
Staķis piekopj Ušakova slikto praksi? Rīgas domei jānovērš sistemātiski pārkāpumi 15
5 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Britu mediji: prinča Viljama sieva Keita Midltone ir ceturtā bērniņa gaidībās?
4 stundas
Inita Šteinberga
Praktiski
Nesaprotamās vīnogas – vienos ķekaros ogas jau ēdamas, bet citos – zaļas un skābas? Skaidro vīnogu audzētājs
44 minūtes
EL
Egils Līcītis
Stāsti
“Ja sektantu ideoloģija attīstīsies sekmīgi, latviešu valsti var klapēt ciet.” Saruna ar politisko notikumu vērotāju Mārci Bendiku 44
17 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Multimākslinieks Kašers paziņo par drosmīgām pārmaiņām: “Vecais Kašers ir “miris”! Es jūtos kā jauns cilvēks!” 50
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Vīrietis bija šokēts, kad aiz grāmatu plaukta atklāja slepenu tuneli, kurā atrada vecu seifu. Kas tajā bija ieslēgts? 5
19 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Tiek ievēlēti cilvēki, kuri pieņem absurdus lēmumus,” Circene par neuzticību un jauno partiju “bumu” 39
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
“30 gadus valdība ir šķēlusi sabiedrību un cilvēki no tā ir noguruši,” Ģirģens par nacionālās drošības apdraudējumu 27
1 diena
AJ
Anita Jaunbelzere
Laukos
Brīvdienu mājiņa mēneša laikā! Cik maksā Latvijā radīti koka karkasa namiņi? 31
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
FOTO, VIDEO. Kinozvaigzne Bens Afleks pagrūž uzmācīgu fanu, kurš vēlējās “selfiju” ar aktieri 1
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. “Es cēlos kājās un mācījos staigāt”: latviešu mūziķis Igo atklāti par pastāsta par pārdzīvoto pēc traģiskās autoavārijas 8
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
Latvijā palielinājusies vidējā mēnešalga. Mūrniece skaidro savu variantu, no kurienes iegūta nauda 25
1 diena
LA
LA.LV
Kokteilis
Nelielies šodien, citādi veiksme no tevis novērsīsies! Horoskopi 16.septembrim
18 stundas