Publicitātes foto

Jau aizvadītas četras Latvijas Komponistu savienības organizētā festivāla “Latvijas Jaunās mūzikas dienas” programmas, priekšā vēl pēdējā – “Zināmais nezināmajā.

Kormūzikas šedevri” – līdz ar visiem noslēguma secinājumiem, taču jau tagad var teikt, ka festivāla muzikālās norises bijušas saistošākas un vērtīgākas nekā iepriekšējos gados, ko, starp citu, apliecināja arī acīmredzams klausītāju skaita pieaugums. “Latvijas Jaunās mūzikas dienu” atklāšanas koncerts izskanēja 5. martā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē, uz skatuves kāpjot čellistes Gunas Šnē, pianistes Agneses Egliņas un perkusionistes Elīnas Endzeles kopīgi izveidotajam trio “Art-i-Shock”. Starp astoņiem darbiem – divi pirmatskaņojumi, bet arī visi pārējie tapuši nesen, līdz ar to arī šī mūzika daudziem bija jaunums.

Programmas pirmā daļa ar Andra Vecumnieka “Valša Art-i-Shock”, Agnetas Krilovas “Mēness asarām”, Lindas Leimanes “Silhouettes. Behaviours” un Riharda Dubras “Rudens kaislībām” šādā salikumā uzskatāmi izcēla katra opusa spil­gtākās īpašības un otršķirīgās iezīmes. Šķiet, ka visnopietnākais radošais potenciāls ietverts Lindas Leimanes 2015. gada veikumā, jo “Silhouettes. Behaviours” uzrunāja gan ar prasmīgi īstenotu kompozicionālo ideju, gan ar racionāla vērojuma un emocionālu impulsu sakausējumu. Vecumnieka darbā saistīja komponistam raksturīgā spēles elementu klātbūtne, Krilovas partitūrā – vairāki lirisku noskaņu izgaismojumi, bet Riharda Dubras mūzikā – tematiskā materiāla kontrasti, kur diemžēl ar katru skaņdarbu aizvien vairāk pastiprinājās iespaids par mākslinieciskās dramaturģijas vienveidīgumu. Tiesa, zemākais punkts koncertā tika sasniegts otrās daļas sākumā – Jāņa Lūsēna “Neti, neti” klišejiskajā primitīvismā, savukārt visrosinošākie izrādījās abi pirmatskaņojumi – Platona Buravicka “Voltāža” un Kristapa Pētersona “Z.I.E.M.A. / Zigzagging Images of the Melancholic Actuality”. Šos skaņdarbus varētu definēt kā konceptuālo mūziku ar intriģējošas programmatiskas idejas atainojumu un vēlmi nojaukt robežas, lai gan realitātē abos gadījumos komponistu izvēlētie konstruktīvie risinājumi kļuva par smagu nastu skaņuraksta plastiskumam un tīri muzikālajai izteiksmei. Atliek vien piebilst, ka arī šī trio “Art-i-Shock” programma liecināja par ansambļa dalībnieču ieguldīto nopietno darbu un uzstāšanās māksliniecisko aizrautību.

Līdzīgu priekšstatu atstāja klavieru kvarteta “Quadra” sniegums 11. marta koncertā Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē, kur līdzās vijolnieka Arvīda Zvaguļa, altista Pētera Trasuna un čellista Kārļa Klotiņa spēles profesionālajām kvalitātēm īpaši izcēlās pianista Riharda Plešanova veikums – skaidrs, ka viņš, tāpat kā Agnese Egliņa, uzskatāms par lielisku atskaņotājmākslinieku jebkura kameransambļa īstenotajām interpretācijām. Savukārt pirmatskaņotais jaundarbs – Madaras Pētersones “Multiverss” – saucams par radošu veiksmi, kur autores kompozicionālā domāšana, starp citu, vistuvākā bija Lindas Leimanes mākslinieciskajam redzējumam. 11. marta programma palika labā atmiņā arī ar Valentīna Utkina Piekto klaviersonāti – tīru nacionālromantisma paraugu, kas priecēja gan ar lirisku skaistumu, gan ar asprātību. Taču par koncerta lielāko vērtību nenoliedzami kļuva iespēja dzirdēt Pētera Vaska trio “Episodi e canto perpetuo” un Andra Dzenīša kvartetu “Lacrimae” – divus muzikāli bagātīgus, eksistenciāli piesātinātus, dramatiski skaudrus lielas formas opusus, kuros katra komponista neatkārtojamā radošā individualitāte izpaudās sevišķi skaidri. Vaska klavieru trio ir vispārzināms kā viena no viņa augstākajām virsotnēm, bet Dzenīša šedevrs bija īsta jaunatklāsme – mūzika, kura noteikti pelnījusi daudz regulārākus atskaņojumus gan Latvijā, gan ārpus tās.

Visbeidzot, par gana saistošu un daudzveidīgu izvērtās arī 19. marta koncerts Mūzikas akadēmijā, studentu orķestri vadot Imantam Resnim. Romualda Kalsona jaundarba “Tevi lūdzu” nospriegotajai izteik­smei un traģiskajam vēstījumam stājās līdzās Sabīnes Ķezberes opusa “Pasaulīgo baudu dārzs” pirmatskaņojums – programmas veidotāji rakstījuši, ka “komponisti aizrauj spektromorfoloģija”, un tas patiešām bija dzirdams skaņdarba harmoniski piesātinātajās vertikālēs un tikpat kolorītajos tembru sabalsojumos, mūzikas lineārajā virzībā ietvertajām norisēm tomēr pievēršot jūtami mazāku uzmanību. Pirmatskaņojumu piedzīvoja arī Romualda Jermaka 2009. gadā radītais vijoļkoncerts – un, ja vien atmet malā atziņu par to, ka šī opusa stilistika nevienam neizraisītu īpašu pārsteigumu arī 1909. gadā rīkotajos koncertos, jāteic, ka skaņdarba melodiskā plastika un mūzikas liriski pastorālās noskaņas spēj sniegt pietiekami daudz impulsu spilgtas interpretācijas izveidei. Vijolniece Lienīte Kostanda un orķestris ar šo uzdevumu gan tika galā tikai daļēji, kopumā veiksmīgajā emociju un raksturu atveidojumā pietrūkstot krāšņākai intensitātei, un šajā ziņā visgrūtāk klājās Sabīnes Ķezberes jaundarbam, kurš katrā ziņā pelnījis otru, īsti profesionālu atskaņojumu, piemēram, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra versijā. Imanta Rešņa vadītajam Mūzikas akadēmijas simfoniskajam orķestrim vislabāk padevās Jāņa Ivanova 2. simfonijas atskaņojums, šai interpretācijai visos tās rakursos – sākot ar veiksmīgi izvēlēto temporitmu un beidzot ar pūšaminstrumentu soloepizodēm – vēstot, ka šis 30. gadu estētikai neapšaubāmi piederīgais komponista jaunības gadu darbs joprojām pārliecina gan ar kompozicionālām kvalitātēm, gan ar satura piepildījumu. Un arī šo partitūru, protams, atkal nevajadzētu aizmirst uz daudziem gadu desmitiem.