Monika Zīle: Jebkurš sociālais darbinieks var nosaukt ģimenes, kur no pabalstiem dzīvo jau trešā paaudze 29
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Nabadzība salauž dvēseles spēku, nocietina sirdi un notrulina prātu.” Pjērs Buasts
Lai gan Latvijas iedzīvotāju deportāciju piemiņas pasākumi notiek jau kopš valsts neatkarības atjaunošanas, šogad 14. jūnijs bija īpaši emocionāls, jaunu vēstures faktu apzinājumu un izsūtījumu pieredzējušo atmiņu caurausts.
Represēto un viņu tuvinieku aicinājumos sargāt un attīstīt savu valsti uz sāpīga skaudruma fona varēja saklausīt arī klusas bažas par lielā austrumu kaimiņa neslēpto vēlmi paplašināt impērijas robežas.
Tāpēc, lai cik drošs vairogs NATO, mums pašiem jābūt vienotiem.
Šajā atgādnē skan arī netiešs no pagātnes nācis brīdinājums varas ļaudīm daudz nopietnāk izturēties pret visu politisko spēku palaikam eksponētajiem nevienlīdzības mazināšanas plāniem.
Jo sabiedrību šķeļ ne vien bīstamas politiskās teorijas, bet arī pārtikušo un no rokas mutē dzīvojošo proporcija.
Tikai pasakās bez mantojuma atstātie trešie tēva dēli un pelnrušķītes salāpītos brunčos ir šķīstas sirdsskaidrības paraugi.
Realitātē dzīves nedienu izmocītie diemžēl nav eņģeļi.
Pat ne uz to pusi! Kaut gan vēsturnieki apgalvo, ka 1941. un 1949. gadā deportēto sarakstus vietējie neietekmēja, izsūtījumu pārdzīvojušo liecībās dzirdam pretējo.
“Kaimiņš bija iekārojis mana tēva zirgus un partorgam nosūdzēja mūs kā budžus.” – “No Sibīrijas pārbraukuši, savās mājās atradām iekārtojušos ģimeni, kurai savulaik bijām daudz palīdzējuši ar naudu un pārtiku.”
Ir pārāk daudz tādu stāstu ar konkrētiem vārdiem, lai drīkstētu noliegt nenovīdības un skaudības augsnē snaudošo ļaunumu, kurš attiecīgos apstākļos strauji uzdīgst un izpaužas kropli un nežēlīgi.
Šīs cilvēciskās īpašības diemžēl izmanto politiķi, savos priekšvēlēšanu lozungos iekļaujot aizplīvurotus vai tiešus solījumus “atņemt un sadalīt”.
Ar tādu saukli vēlētās institūcijās mandātus sev iekaro kreisi orientēti spēki, un arī mūsu “Progresīvie” nav izņēmums.
Tiesa, viņu programmā neatrast ļeņinisko aicinājumu “ieņemt pastu un telegrāfu”, bet, piepildoties dažām tur uzskaitītajām nodokļu iekasēšanas vīzijām, daļai sava mājokļa iegūšanai sūri pūlējušos ir visas izredzes pārcelties uz dzīvi zem tilta.
Nabadzība, bez šaubām, ir posts, un daudzos gadījumos bez iztikas līdzekļiem palikušie nav vainīgi, ka nonākuši tādā situācijā. To labot var tikai darba vietas, izsvērts uzņēmēju atbalsts un beidzot sakārtota arodizglītības sistēma.
Tagadējā turpina vairot gados jaunus bezdarbniekus.
Jebkurš sociālais darbinieks bez ilgas domāšanas var nosaukt ģimenes, kur no pabalstiem dzīvo jau trešā paaudze.
Šis slānis ir labvēlīga barotne marksistiskajām idejām, kur no visiem vienādu iespēju pieprasīšanas maisa spraucas dažādi bīstami īlēni.
Nākamnedēļ parlaments ielīgos sev vasaras atvaļinājumu, bet, rudenī atgriezušās, gan koalīcija, gan opozīcija zīmēs takas uz 14. Saeimu.
Droši vien tad jau arī būs piedzimis vismaz viens tradicionālais pirmsvēlēšanu mesija.
Nu, tā ir nākotne. Tuva un it kā diezgan labi paredzama. Bet vienalga der ieklausīties pagātnes brīdinājumos, kad sāks rībēt bungas, aicinot sekot līdzi uz saulaino tāli.
