Raganu dzimtene 2
Mazais Vinca ciematiņš, no kura startējam dienas ekskursijās, ir apskatāms stundas laikā. Pirmais iespaids? Tūliņ atskanēs zirgu pakavu dipoņa un mazajā ieliņā iegriezīsies musketieri. Trīs vai vēl vairāk. Eskumē ezerā gan nesanāca izpeldēties, bet kalnos, kas tajā spoguļojās, kāpām, pa ceļam baudot kādu nenovāktu vīnogu. Francijā esot noteikts, ka pēc vīnogu novākšanas, ko daudzviet dara mehanizēti, bet kalnu terasēs tomēr ar rokām, pārpalikušais pieder putniem un nav liegts arī garāmgājējiem. Fotografējam gan granātābolus, gan agaves ziedu, kas ir kā pēdējais sveiciens, pirms augs mirst.
No tuvākās apkārtnes ciemiem visromantiskākais man šķita Vilfranša, kas reiz bija labi aizsargāts cietoksnis pret mauru uzbrukumiem. Mūsdienās ir saglabājušies 11. gadsimta aizsargmūra fragmenti, masīvi vaļņi un vārti. Pilsētiņas vecākās mājas pieredzējušas 12. gadsimtu, un šī vieta iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Vilfranša nav pārveidota, tikai šis tas iekonservēts. Centrālais laukums – ne lielāks par pagalmu. Pareizu laiku rāda saules pulkstenis uz ēkas sienas.
Pirmā asociācija, ieejot pilsētiņā aiz biezā mūra: raganu dzimtene! Pie veikalu durvīm visvisādi to tēli – sākot no dažu centimetru mazas līdz tādai brangākai sievai ar kārpu uz deguna.
Bet vispār šī pilsēta jāsāk skatīt no augšas. Nocietinājuma mūri saglabājušies no 1690. gada. Tos cēla karaļa Luija XIV militārais inženieris Sebastjēns Vobāns. Pēc viņa izstrādātās shēmas un rasējumiem pēc tam tapa nocietinājumi ne tikai Eiropā, bet arī Āzijā. Emocionāli skarba vieta – sieviešu cietums, kur Luijs XIV ieslodzīja sievietes, kuras lasīja zālītes un dziedināja savējos. Tā, viņaprāt, jau skaitījās melnā maģija. Aukstums, caurvējš, saule neiespīd, salmu maišelis, kur gulēt. Zinātāji teic, ka enerģētiski spēcīga vieta, jo tur sagruva daudzi likteņi. Veikalnieki leģendas komercializē un izmanto raganas par simbolu.
Bet pastaiga pa cietokšņa sienām un skats, kas paveras apkārt, gaisina drūmās domas. Kalnu ainava ir ārkārtīgi skaista. Tālumā uz klinšu galotnēm redzami sargtorņi, divas upes savienojas un veido ielejas, ko pēc tam skatīsim pārgājienos.
Lejā līdz ciematam no cietokšņa, kuru sasniedzām pa kalnu takas serpentīnu, var tikt arī pa garu tuneli, kas izbūvēts dabīgā alā. 700 pakāpieni!
Straujais kāpiens finišē vienā no Vilfranšas kafejnīcām. Tās saimnieks ir brīvprātīgais ugunsdzēsējs Žoels. Ap viņa kafejnīcu mutuļo vietējā kultūras dzīve. Telpu dizainā ir viss, kas saistīts ar ugunsdzēsēju darbu, vēsturi, sākot no apģērba, mašīnu modeļiem un beidzot ar goda un atzinības rakstiem. Vilfranšas iedzīvotāji, kuru ir ap 200, apvienojušies asociācijā, kas arī pārvalda šo vietu, un Žoels ir priekšsēdētājs. Vasarā pie viņa kafejnīcas ir āra kino. Uz vēsturiskā mūra sienas izstiepj palagu, un visi sanāk, lai noskatītos melnbalto filmu “Kuprainis”, kas Vilfranšā uzņemta 1960. gadā. Tirgus ainās piedalījās vietējie iedzīvotāji, un Žoela vecmāmiņa dažos kadros redzama tirgojam augļus.
Turpat pie Vilfranšas ir stalaktītu un stalagmītu alas – Grottes des Canalettes. Tādas kā visur citur, bet te viena neparastāka atrakcija – mūzikas automātā var izvēlēties kādu no desmit piedāvātajiem skaņdarbiem, pasēdēt mazajā amfiteātrī un noskatīties gaismu šovu.
Mazais, dzeltenais
Pa kalnu serpentīniem un šaurajām ciemu ieliņām pārvietojamies ar deviņvietīgu busu un draudzīgi pēc grafika maināmies vietām, lai priekšāsēžot var baudīt skaistos skatus, bet pie logiem esot – elst un pūst, kad bīstami tuvu paskrien klinšu siena vai aizas mala. Ceļā gadījās redzēt, ka pa aizas malu līkumo neparasts transporta līdzeklis – mazais, dzeltenais vilcieniņš, kura maršruts ved no Vilfranšas cietokšņpilsētiņas (450 m v. j. l.) līdz Fonromē ciematam (1800 m v. j. l). Ideja tādu uzbūvēt radās 1903. gadā, kad vēl nebija elektrisko vilcienu. Lai pievadītu tam elektrību, uz blakus tekošās Latetas upes, kas ir 170 kilometru gara, tika būvēti dambji un aizsprosti. Vilcienam ir trīs sliedes: divas parastās un trešā, kurai kāpt virsū nedrīkst, jo pa to plūst strāva. Pusotras stundas garais brauciens ir ļoti ainavisks, vilciens dodas cauri daudziem tuneļiem un pāri tiltiem. Vasarā sastāvam ir arī atvērtais vagons, no kura kalnu skatu baudīšana ir īpaši aizraujoša. Vilcieniņš iekļauts Francijas aizsargājamo vēstures pieminekļu sarakstā, lai gan pašos tā pirmsākumos projektu bija paredzēts slēgt, tāpēc ka pirmais izmēģinājuma brauciens 1909. gada 31. oktobrī izvērtās traģiski. Torīt sliedes bija apledojušas un vienā no straujākiem pagriezieniem nenostrādāja bremzes – vilciens iegāzās aizā un visi tehniskie darbinieki, kuri devās izmēģinājuma braucienā, gāja bojā. Bet projekts tomēr tika īstenots. Pateicoties tam, uzplauka tūrisms un slēpošanas iespējas Fonromē. Tagad apmēram 40 kilometru garo maršrutu izbauda tūristi. Mazais dzeltenais vilcieniņš (Le Petit Train Jaune) kursē pa Serdaņas apvidu, šķērsojot aizas un garus viaduktus un piestājot mazās kalnu stacijās.
