Monika Zīle: Še tev dālder’s – pērc, ko gribi… 23
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Pašiem laimīgākajiem cilvēkiem nepieder vislabākais. Viņi tikai iemācījušies atrast ļoti daudz laba tajā, kas jau pieder.” Pjērs Buasts, 19. gs. franču filozofs un jurists
Ar vēsturi saistītu anekdošu krājumā ir viena, kurā kāds jauneklis grieķu filozofam Sokratam lūdz padomu: precēties vai ne? Dari, kā zini, bet nožēlosi abos gadījumos – esot atbildējis prātnieks. Visdrīzāk, nekas tamlīdzīgs patiesībā nenotika, un slēdziena vārdus viedā grieķa mutē ielika mūsdienu asprātis, reālajā dzīvē nonākdams situācijā, kad starp piedāvātajām izvēlēm nav nevienas ideālās. Gluži kā mums rīt, 1. oktobrī, vēlēšanu iecirkņos, vai ne?
Jāsver tik daudz “par” un “pret” – neloģiskie Covid-19 ierobežošanas pasākumi pievilcību nolaupījuši visām koalīcijas partijām, jaunpienācēji cer iejāt 14. Saeimā uz populisma kumeļa, vēl pirms pusgada okupekli sargāt solījušies, nu tēlo patriotus, un Latvijā apmetušos Ukrainas bēgļu stāstos skaudri ieskanas arī mūsu šobrīd mierīgās esības apdraudējuma iespēja.
Liela daļa izvēli līdz pēdējam brīdim atlikušo aptaujās teica, ka pagaidām studē partiju programmas. Lai gan izklausās pēc atrunas, bet var pieļaut, ka starp labi noslīpētajām frāzēm un pretrunīgajiem savārstījumiem cilvēki patiešām rūpīgi meklē apstiprinājumus katra politiskā veidojuma iespējām pildīt pirms vēlēšanām dotos solījumus. Ar tiem neskopojas neviena liste, bet visiem “saldo pīrāgu cepējiem” kopīga iezīme – trūkst valsts attīstības vīzijas. Tikai īstermiņa akcijas iedzīvotāju atbalstam – līdz pavasarim. Un ko pēc tam?…
Tiesa, grūti paredzēt, kā ziemā uzvedīsies ar enerģētisko krīzi sabiedrojies joprojām dzīvais Covid-19, tāpēc partijas piesargās zīmēt tālākas nākotnes aprises. Daudz lielākas bažas par to, ka neviena partija, pie varas šobrīd esošās ieskaitot, savās programmās valsts iekšējās drošības svarīgumu piemin gluži vai tikai garāmejot.
Aizsardzības ministrs gan nemitējas atgādināt, ka NATO nepieļaus agresīvā kaimiņa uzbrukumu – vārdsakot, guliet mierīgi. Apsolījuma iežūžoti, rīdzinieki aizmieg un pamodušies ierauga Bolderājas nosaukumu Krievijas karoga krāsās.
Kaut arī dažiem politiķiem ļoti gribas “māksliniekā” saskatīt vien pārgalvīgu huligānu, mēs taču labi saprotam, ka patiesībā sevi arvien izaicinošāk piesaka Latvijā mītošā “krievu pasaule”, apstiprinot simpātijas Kremļa politikai un ukraiņu slepkavošanai.
Pēc Putina izsludinātās mobilizācijas pie mums strauji pieaudzis Krievijas “tūristu” pulks – lai gan austrumu robeža būtībā slēgta, joprojām iespēja iebraukt. Iekšlietu ministrs stāsta, ka daudzi neuzkavējas Latvijā un dodas projām. Taču palikušie bez kautrēšanās jau demonstrē savus līdzpaņemtos paradumus, rupji ignorējot satiksmes noteikumus un sociālajos tīklos aprakstot latviešu “nacismu”.
Sazvērestības teorijas neatbalstot, šajos apstākļos tomēr grūti pavisam noraidīt pieņēmumu, ka mobilizācijas apstākļos Kremlis ļauj brīvi izceļot iesaukšanas vecuma vīriešu tūkstošiem, lai viņi Eiropas valstīs veidotu ar ieročiem nākotnē aizsargājamās mazās “krievu pasaules”.
Vairākums šo pārbēdzēju atbalsta gan Putina politiku savā valstī, gan Ukrainas iznīcināšanu un krievu armijas zvērības. Viņu klātbūtne šeit iedrošina pretlatviskām darbībām Kremlim pakalpot gatavos. Gribas ticēt, ka Valsts drošības dienests kontrolē situāciju. Tomēr, pēc visa spriežot, viņu spēki daudz par vājiem, bet reālu stiprināšanu neparedz neviens uz Saeimu kandidējošais spēks.
Bet, pie vēlēšanām atgriežoties, – ir jābalso. Izmantosim šīs tiesības gudri.
