Serhijs Žadans, “Mezopotāmija” 0
No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova un atdzejojis Māris Salējs, mākslinieks Tomass Folks. “Jāņa Rozes apgāds”, 288 lpp.
90. gadu principi, kas toreiz šķita pašsaprotami un ko ievēroja katrā mājā – pie vairākiem no tiem sākam atgriezties
Mīklainos apstākļos pazudusi lidmašīna ar vairākiem cilvēkiem uz klāja – publiskoti pilota pēdējie vārdi
Gribi, lai darba devējs tevi dievina? Ir piecas frāzes, kas jebkura vadītāja ausīm būs kā medus
Vienīgais, kam tik tiešām ir nozīme, ir mūsu iemīlēšanās, mīlestība, kuru mēs sevī glabājam, kuru nēsājam līdzi, ar kuru dzīvojam. Tu taču nekad nezini, cik tās tev atvēlēts, cik tās tevī ir, cik tās tevi gaida. To atrast ir prieks, zaudēt – sarūgtinājums un nelaime. Mēs visi dzīvojam šajā brīnišķīgajā pilsētā, mēs visi esam tajā palikuši, mēs visi agri vai vēlu tajā atgriežamies. Un dzīvojam, nesdami sevī šo mīlestību gluži kā vainu, gluži kā atmiņu, kurā pietiek vietas visai mūsu pieredzei, visām mūsu zināšanām. Un tās klātbūtnē mūsu elpā, uz mūsu aukslējām, ir gandrīz vislielākā intriga mūsu dzīvē.
