Uldis Šmits: “Stāvam līdzās”. Bet cik stingri? Kāda ir ES”kritiskās iesaistīšanās politika” Baltkrievijā 2
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Eiropas Savienībai un Baltkrievijai patiesi kopīga ir vienīgi robeža. To šķērso preces un cilvēki, tajā skaitā nereti arī politiskie bēgļi, kuri parasti mēdz patverties Polijā. Vai Lietuvā, kur viņiem tagad, pēc skandalozajām un asinīm dāsni apslacītajām Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām, pievienojusies no valsts izraidītā galvenā opozīcijas kandidāte Svetlana Tihanovska, kura pirmdien izteica gatavību “uzņemties atbildību un kļūt par nacionālo līderi”.
Savukārt Viļņa nevilšus kļuvusi par vienu no Baltkrievijas varas krīzē iesaistītajiem politiskajiem centriem.
Lietuvas un tāpat Polijas, Latvijas un Igaunijas augstākās amatpersonas kopš 9. augusta teju ik dienas nāk klajā ar dažādiem paziņojumiem vai vidutājības un krīzes risinājumu piedāvājumiem, ko oficiālā Minska, respektīvi, Aleksandrs Lukašenko, līdz šim noraidījis. Tomēr pati svarīgākā ir Eiropas Savienības kolektīvā nostāja.
Kritiskā iesaiste
ES augstais pārstāvis ārlietās Žuzeps Borels jau pagājušo piektdien pēc videokonferences formā sarīkotās Ārlietu padomes ārkārtas sēdes pavēstīja, ka tiks paplašināts individuālajām sankcijām pakļauto saraksts, ietverot tajā atbildīgos par 9. augusta vēlēšanu rezultātu viltojumiem un sekojušajām neattaisnojami varmācīgajām represijām. (Kas būtībā un turklāt arī atbilstoši Baltkrievijas likumiem kvalificējamas kā noziegumi.) Lēmums varētu iegūt konkrētākas aprises 24. augustā Berlīnē, kur plānota ES ārlietu ministru sanāksme klātienē.
Jāatgādina, ka ES kopš 2004. gada pret Minsku vērš noteiktus “ierobežojošus pasākumus”.
Laika gaitā koriģētus – te pastiprinātus, te atkal saudzīgākus. Iepriekšējā korekcija bija izdarīta 2016. gada februārī, kad ES Padome, ņemot vērā zināmas pozitīvas tendences (un Minskas ieguldījumu sarunās par karadarbības pārtraukšanu Donbasā), atcēla ierobežojumus 170 privātpersonām un trim uzņēmumiem, bet atstāja spēkā ieroču embargo, kā arī tikai dažām personām piemērotu ieceļošanas aizliegumu un iespējamu aktīvu iesaldēšanu. Šīs visnotaļ simboliskā apjoma sankcijas padome ir regulāri pagarinājusi (pagaidām līdz 2021. gada 28. februārim).
Taču Brisele vairāk centusies sekmēt attiecību normalizāciju. Piemēram, 2014.–2017. gadā Baltkrievija saņēma 91,5 miljonu eiro Eiropas Kaimiņattiecību instrumenta finansējumu, tika panākta vienošanās par Mobilitātes partnerību jeb sadarbību migrācijas, robežu pārvaldības un patvēruma piešķiršanas jomās, atsākās dialogs par cilvēktiesībām un Baltkrievijai nepieciešamajām tiesību aktu reformām. Pēdējos gados baltkrievi masveidīgi apgādājušies ar Šengenas vīzām, lai papildinātu viesstrādnieku pulku tuvējās ES dalībvalstīs. Kaut Lukašenko režīms piespriedis ārzemēs strādājošajiem bargu nodokli.
Kopumā Brisele ir formulējusi savu attieksmi pret Baltkrieviju, kura skaitās ES Austrumu partnerības locekle, kā “kritisko iesaisti” vai “kritiskās iesaistīšanās politiku”.
Šajā sakarā drīzāk kritisks nekā iesaistošs arvien bijis Eiropas Parlaments, kas neatzīst negodīgi ievēlēto Baltkrievijas Nacionālo asambleju, bet uztur sakarus ar baltkrievu pilsonisko sabiedrību.
Tāpēc nepārsteidz EP piecu politisko grupu – Tautas partijas, sociālistu, “Renew Europe”, zaļo, kā arī konservatīvo – pēdējo notikumu gaismā paustā prasība pasludināt Lukašenko par persona non grata.
Tihanovska un autokrātijas
Jautājums, kādu vietu vai statusu “Eiropas pēdējam diktatoram” domā atvēlēt ES un citas Eiropas organizācijas un valdības, kuras aicina oficiālo Minsku uz dialogu ar opozīciju. Varbūtējā krīzes pārvarēšanas procesā iniciatīvu vēlas uzņemties Tihanovskas komandas veidotā koordinācijas padome varas pārejai, kurā dalību pieteikušas daudzas Baltkrievijā cienītas personības un to vidū arī rakstniece Nobela prēmijas laureāte Svetlana Aleksijeviča.
Opozicionāru un eiropiešu prasību kopsaucējs ir visu politieslodzīto atbrīvošana un pamattiesību ievērošana, lai drīzumā sarīkotu EDSO standartiem atbilstošas vēlēšanas. Lukašenko sacījis, ka tādas pieļaujamas tikai pēc jaunas konstitūcijas pieņemšanas referendumā. Tomēr iespējamā varas pāreja nav demokrātisku pārmaiņu garantija.
Pretēji Minskas un arī Maskavas valdošo aprindu izplatītajam viedoklim, ka protesti ir naidīgu ārēju spēku – pārsvarā Polijas, Lietuvas, NATO vai visu kopā – inspirēti, Rietumiem trūkst īpašu ekonomisku vai politisku sviru stāvokļa iespaidošanai.
Tādu nav arī organizācijām, kurās krustojas Eiropas un baltkrievu diplomātu ceļi. EDSO lēmumi tiek pieņemti, ievērojot vienprātības principu, un tie nav juridiski saistoši. ANO Drošības padomē diktatorus sargā Krievijas un Ķīnas veto. Kaut arī Minskas attiecības ar Maskavu pēdējā laikā bijušas sarežģītas un Kremlis ir ieinteresēts Lukašenko pozīciju vājināšanā.
Jāpiezīmē, ka Baltkrievija vēl arvien paliek ārpus Eiropas Padomes (iesniedza pieteikumu tālajā 1993. gadā), jo uzņemšanu galvenokārt liedz Lukašenko režīma joprojām praktizētais nāves sods. Toties Baltkrievija gluži dabiski iederas pēcpadomju telpā radītajos Maskavas pārraudzītajos veidojumos – Neatkarīgo Valstu sadraudzībā, Kolektīvās drošības līguma organizācijā un Eirāzijas ekonomiskajā savienībā, turklāt Baltkrievija ir novērotājvalsts pārsvarā Ķīnas saimnieciskajai ekspansijai kalpojošajā Šanhajas sadarbības organizācijā.
Nerunājot par Krievijas un Baltkrievijas apvienoto valsti, kura pastāv pārsvarā uz papīra, bet var tikt izmantota par ieganstu Kremļa atklātai militārai vai, domājams, zināmā mērā jau tagad īstenotai hibrīdai intervencei pēc Lukašenko lūguma vai pat bez tā. Ikviena valdība būs spiesta rēķināties gan ar šīm politiskajām saitēm, gan ar Minskas parādsaistībām, gan arī ar visaptverošo ekonomisko atkarību no lielās kaimiņienes, kura allaž gatava kādu tuvāko nožņaugt savos apkampienos.
Vai Eiropai ir politika
Pagaidām Minska, šķiet, tomēr negrib pavisam zaudēt manevra iespējas, un Baltkrievijas Ārlietu ministrija 15. augustā raidīja Briselei dažādi izprotamus mājienus. Proti, ES Padomes iecerētās pastiprinātās sankcijas būšot “politikas beigas”, bet tajā pašā laikā “Eiropas Savienība ir viens no Baltkrievijas ārpolitikas prioritārajiem virzieniem. Tāpēc pie jebkādiem nosacījumiem, jebkādos apstākļos esam noskaņoti saglabāt komunikāciju un dialoga, lai arī sarežģīta, turpinājumu”.
Retoriskā stilā tika vaicāts, vai šobrīd Eiropas Savienībai “ir politika attiecībā uz Baltkrieviju”.
Daļēji atbilde izskanēja 19. augustā Eiropadomes priekšsēdētāja Šarla Mišela sasauktajā virtuālajā samitā. Īsi rezumējot: ES neatzīst Baltkrievijas vēlēšanu rezultātu, nosoda vardarbību un apstiprina, ka tiks noteiktas sankcijas, Mišela vārdiem, “ievērojamam cilvēku skaitam”.
Savukārt nostāja pret Tihanovsku un viņas izveidoto koordinācijas padomi nav skaidri definēta, lai gan EK priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena pavēstīja par eiropiešu apņēmību “atbalstīt mierīgu, demokrātisku varas nodošanu Baltkrievijā”. Jo “mēs stāvam līdzās Baltkrievijas tautai”, kurai komisija atvēlējusi 53 miljonus eiro. No tiem trīs miljoni ir palīdzība represiju upuriem un pilsoniskajai sabiedrībai, bet pārējā nauda paredzēta pandēmijas seku pārvarēšanai (vēl vajadzētu parūpēties, lai šie miljoni nonāk īstajās rokās).
Diez vai Eiropas vadošie politiķi spēj sniegt izsmeļošāku atbildi, iekams Baltkrievijas pilsoņiem nav dota iespēja izdarīt brīvu izvēli. Var izrādīties, ka tā būs kļūmīga, vai sagādāt vilšanos, bet tā būs viņu izvēle.
