Māris Antonevičs: Kāpēc vecmodīgais vārds “tabakdoze” pēkšņi kļuvis aktuāls Krievijā? 0
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēdējā laikā atsevišķi krievu žurnālisti un eksperti, kas jau iepriekš bijuši kritiski pret Kremli, arvien biežāk piemin kādu specifisku krievu valodas vārdu – “табакерка”. Nezinātāju tas var samulsināt, jo, arī atrodot skaidrojumu šim vārdam, nekas īsti saprotamāks nekļūst.
Tā ir mūsdienās faktiski vairs neizmantota lieta – kastīte tabakas glabāšanai, kas varbūt bija aktuāla sadzīves prece pirms divsimt gadiem, bet ne jau pašlaik. Latviski to varētu tulkot kā “tabakdoze”, kas arī mums ir ļoti reti lietots vārds. Kāpēc tad tas kļuvis politiski aktuāls?
Tabakdoze ir “ierocis”, ar kuru 1801. gadā galma apvērsuma laikā tika nogalināts Krievijas cars Pāvils I. To izdarīja caram uzticamie gvardes virsnieki – naktī viņa paša pils guļamistabā, kur neviens ienaidnieks no malas nebūtu varējis iekļūt. Sazvērniekus vadīja bijušais Kurzemes un Rīgas gubernators Pēteris Ludvigs fon der Pālens, kurš iepriekš bija izpelnījies īpašu Pāvila uzticību – apbalvots ar augstiem ordeņiem un iecelts par Pēterburgas militāro gubernatoru.
Nav skaidrs, vai apvērsuma sākotnējais mērķis bija nogalināt caru vai tikai piespiest viņu parakstīt papīru par atteikšanos no troņa, taču, kad divpadsmit virsnieki ielauzās telpā, sākās kautiņš un tā laikā Pāvils I tika nogalināts ar zelta tabakdozi.
Reakcija uz notikušo bija mierīga, it kā visi kaut ko tādu jau būtu gaidījuši. Tika uzskatīts, ka Pāvils I jau kādu laiku īsti nav bijis savā prātā, pieņēmis valsts interesēm kaitīgus lēmumus, uzvedies un darbojas neadekvāti, kas biedēja pat eliti, tāpēc viņa nāvi klusībā bija vēlējušies daudzi.
Publiski tika izziņots, ka cars miris savā nāvē, viņa vietā stājās dēls Aleksandrs I. Neskatoties uz brutālo slepkavību, arī sazvērnieki īsti sodīti netika, lai gan amatos nepalika. Piemēram, grāfs fon der Pālens tika atvaļināts un mierīgi nodzīvoja savā muižā Iecavā vēl 25 gadus.
Slavenā zelta tabakdoze joprojām ir Ermitāžas muzeja kolekcijā Sanktpēterburgā, bet pašlaik kļuvusi par smalku apzīmējumu iespējamam atentātam pret Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, kuru reāli varot veikt tikai viņam pietuvinātie.
Var just, ka pat nopietnu politikas ekspertu aprindās šī versija pavīd kā kaut kāds reāls scenārijs.
Iemesls aizdomām, ka Krievijas elite iekšēji nav nemaz tik vienota un arī Putinam pietuvināto lokā notiek kaut kādas cīņas, protams, ir pamatots. Daļēji to atklāja arī jau daudz analizētā 21. februāra Drošības padomes sēde, kurā Putins skarbi pazemoja dažus no saviem uzticamajiem cilvēkiem, īpaši Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta vadītāju Sergeju Nariškinu, kurš tikai nedaudz saminstinājās pie uzticības apliecinājuma vadoņa iecerēm. Šie kadri vēlāk arī tika demonstrēti Kremļa televīzijas kanālos.
Tiesa, te runa nav par nodevību, bet drīzāk bailēm, taču arī tas var kļūt par sazvērestības vadmotīvu. Arī pašlaik putinistu aprindās redzama zināma grūstīšanās, vairāk gan, lai apliecinātu uzticību izvirzītajiem mērķiem. Piemēram, sākušies uzbrukumi Kremļa runasvīram Dmitrijam Peskovam, kurš intervijās ārvalstu medijiem esot atzinis, ka “Krievijas zaudējumi Ukrainā ir smagi”.
Reāli jau tur nekādas atkāpšanās no Kremļa līnijas nebija, tomēr arī šī piezīme izsaukusi ažiotāžu partijas “Vienotā Krievija” rindās, kur nosodīti Peskova izteikumi un ieteikts Peskovam ar Rietumu medijiem vairs nerunāt, bet pašam “pāraudzināšanas” nolūkos doties uz Donbasu. Tāpat pēdējā laikā pārmetumus saņem arī Krievijas pārstāvis sarunās ar Ukrainu Vladimirs Medinskis, kuram tiek pārmesta pārāk liela piekāpība.
Tomēr jāatzīst, ka šī “tabakdozes” gaidīšana, pat saskatot senajos notikumos kaut kādas līdzības ar mūsdienām, drīzāk liecina par bezspēcību un atziņu, ka citā veidā Putinu apturēt nav iespējams.
Protams, mēs varam tikai minēt, kas notiek Putina apkārtnē un kādu personiskās drošības sistēmu viņš izveidojis, tomēr viss liecina, ka atšķirībā no Pāvila I, kurš negaidīja galma apvērsumu un atentātu, pašreizējais “cars” tādu variantu nebūt neizslēdz un ir izdarīts viss, lai to novērstu jau saknē.
Visi jau redzējuši bildes ar garajiem galdiem, pie kuriem tiek sēdināti sarunu biedri, bet pēdējā laikā arī tādas sanāksmes ir retums un Putins ar padotajiem pārsvarā sazinās caur ekrānu, kas tiek skaidrots arī ar to, ka lielākoties viņš nemaz neatrodas Maskavā Kremlī, bet kādā drošākā vietā. Šad tad viņš gan iziet ārā, bet arī tas, protams, ir labi pārdomāts pat detaļās.
Kad aizvadītajā nedēļā notika atvadīšanās no Vladimira Žirinovska, daudzi ievēroja, ka godasardze, kas visu laiku atradās blakus zārkam, pēkšņi bija pazudusi, kad tam pietuvojās Putins… Par iespējamo apvērsumu vai tamlīdzīgu scenāriju Krievijā, protams, var runāt, bet nevajadzētu uz to likt lielas cerības.
