Tabu tēma – spontānais aborts. Kāpēc klusējam un kā iekšēji dziedināties 4
Viņu ir vairāk, nekā mēs domājam
Daudzas tēmas vairs nav tabu – depresija, sekss, mīlestība, nāve un piedzimšana. Bet par nāvi pirms piedzimšanas mēs joprojām bieži vien klusējam, atstājot tā arī par māti nekļuvušo sievieti vientulībā pārciest sāpes. Kāpēc spontānā aborta tēma joprojām ir tabu temats? Vai vispār vajadzētu atbrīvoties no šī tabu?
Vairāk nekā 20% no grūtniecībām beidzas ar spontāno abortu.
Dažas sievietes piedzīvo šo pieredzi vairāk nekā vienu reizi. Bet padomājiet – cik tādus reālus gadījumus no draudzeņu vai tuvinieku dzīves jūs zināt? Tikai pēkšņi labākā draudzene kā garāmejot izmet, ka pirms dažiem gadiem zaudējusi bērnu pirmajā grūtniecības trimestrī – it kā stāstītu, cik sliktu matu griezumu pagājušajā nedēļā ieguvusi. Un tev atliek tikai apjukumā noplātīt rokas un jautāt: “Bet kāpēc tu par to neteici ne vārda?” Un atbilde visticamāk ir plecu paraustīšana un pāriešana uz citu sarunas tēmu.
Neapvainojies – problēma neslēpjas jūsu attiecībās. Spontānais aborts ir viens no vecākajiem un “nesatricināmākajiem” tabu jebkurā sabiedrībā. Šī ģimenes drāma parasti kļūst par “skeletu skapī.” Bet problēma ar skeletiem ir tajā, ka reiz skapja durvis pavērsies un visnepiemērotākajā brīdī no tā izstiepsies kaulaina roka… Pilnībā izdzīvot savas sāpes, rast atbalstu ārpusē, atklāti runāt par savām jūtām – vienīgais psihologiem zināmais veids, kā pārdzīvot zaudējumu. Tā mēs parasti darām, kad zaudējam tuviniekus – apbedīšanas rituāli liecina tieši par to. Bet kāpēc spontānā aborta gadījumā viss notiek savādāk?
