Trāpīt desmitniekā teātrī: saruna ar Dmitriju Petrenko 1
Latviešu izcilā režisora Smiļģa dzimšanas dienā 23. novembrī šogad Dailes teātrī pasniegs “Spēlmaņu nakts” – Latvijas galveno teātra balvu –, ap kuru kā ik gadu žūrijā un aizkulisēs plosās kaislības. Pazīstamā žurnālista un televīzijas raidījumu veidotāja, kā arī jaunā aktiera un režisora Dmitrija Petrenko vārds ir viens no nedaudzajiem, kurš nominantu sarakstā parādās trīs reizes. Izrāde “Visas viņas grāmatas”, kuru viņš uzvedis uz Dailes teātra Kamerzāles skatuves, izvirzīta “Spēlmaņu nakts” balvai kā labākā mazās formas izrāde, “Neglītais pīlēns” Latvijas Leļļu teātrī nominēts kategorijā “Gada izrāde bērniem vai pusaudžiem” un pats Dmitrijs pretendē (kopā ar Kirilu Serebreņņikovu, Vladislavu Nastavševu, Elmāru Seņkovu un Lauru Grozu-Ķiberi) uz labākā režisora titulu.
Dailes teātra Kamerzālē bijušas arī visai veiksmīgās Petrenko izstudētās izrādes “Biedre Zariņa” un “Čuhņas jociņi”.
– Jums ir laba latviešu valoda, taču pēc akcenta spriežot, tā nav dzimtā?
– Nē, esmu dzimis krievu ģimenē.
– Vai jūs nejustos aizskarts, ja teiktu, ka Dmitrijs Petrenko ir paraugs, kā cittautietim iekļauties latviskā vidē?
– Neesmu pārliecināts par formulējumu, vai cittautietim ir jāiekļaujas “latviskā” vidē. Jā, man patīk latviešu literatūra, viens otrs dzejnieks, piemēram, Kārlis Vērdiņš, mani interesē Latvijas kultūra, bet es tik tiešām nedomāju, ka cittautietim jāiekļaujas latviskā vidē. Drīzāk ir jāveido kopīga sabiedrība, un, ja es jūtos kā daļa no tās, tad tas acīmredzot ir labi. Patiesi neesmu mēģinājis kaut kur iekļauties vai integrēties, vienkārši dzīvoju tā, kā vēlos savā valstī. Esmu šeit piedzimis, esmu Latvijas pilsonis, un kāpēc domāt par to, kas priekš manis ir normāli…
– Kāpēc, jūsuprāt, daudziem tas nav tik normāli un dabiski?
– Kāds pats negrib, kādu negrib pieņemt sabiedrība, arī tā mēdz būt ļoti konservatīva, bailīga, negrib būt atvērta, vēlas, lai mainās tikai cits, bet pati nemaz. Esmu laikam pārāk egoistisks, ņemu no dzīves to, kas man pienākas.
