– Hokejistiem jau arī neklājās viegli – trakās treniņnometnes Kandavā. 7
– Bija smagi, taču sapratām, kāpēc tas vajadzīgs. Rīgas “Dinamo” bieži vien bija mazāk meistarības nekā Maskavas komandām, taču ar cīņassparu un treniņos ieguldīto darbu varējām uzvarēt vai vismaz cīnīties kā līdzīgi ar ikvienu. Visgrūtākās Kandavā bija agrās rīta rosmes – celšanās pusseptiņos un skriešana, lēkšana četrdesmit piecas līdz sešdesmit minūtes intensīvā režīmā. Pēc tam bija vēl divi vai pat trīs treniņi, organisms reizēm nepaguva atjaunoties.
– Pēc tam, spēlējot Zviedrijā, vasaras nometnes nešķita kā tāda atpūta?
– Es uz Ūmeo “Bjorkloven” aizbraucu divdesmit septiņu gadu vecumā – biju jau pieredzējis un zināju, kas vajadzīgs, lai sagatavotos sezonai. Turklāt tur ir pavisam citi treniņu principi, daudz kas ir paša spēlētāja ziņā, komandas nodarbības ir tikai reizi dienā. Esmu vienisprātis ar treneriem, kas uzskata, ka tik liela pārslodze, kāda bija padomju laikā, nav pareizs risinājums. No pieredzes zinu, kā bija Zviedrijā, kad, strādājot pēc savas programmas, uzlaboju gan fizisko, gan mentālo formu.
– Cik dzirdēts, jūsu bijušā cīņu biedra un drauga Oļega Znaroka vasaras nometnes esot tikpat skarbas kā savulaik Kandavā.
– Jā, Pinskā viņi nopietni strādā. Maskavas “Dinamo” finansiālās iespējas ļauj radīt sīvu konkurenci par vietu komandā. Katram trenerim ir savi uzskati.
– Teicāt, ka Kandavā nācās agri celties. Jums patīk ilgi pagulēt?
– Nē, es parasti ceļos agri – septiņos no rīta. Ja komandai ir treniņš vakarā, tad no rīta pats aizeju uz svaru zāli. Man patīk arī ilgas pastaigas. Uzturu sevi formā, tas ir profesionāls pieradums.
