Māris Zanders: Sabiedriskajam medijam ir jāstrādā “vairākuma”, nevis kaut kādu “jocīgo” interesēs, vai ne? 57
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Saeima 4. augustā apstiprināja amatā jaunizveidotās Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes locekļus. Tālākais teksts būs nevis par šīm personālijām, bet par to, cik sarežģīts būs viņu darbs.
Neesmu drošs, ka viņi paši to apzinās, tomēr vēlu, protams, veiksmi.
Šāds skeptisks situācijas novērtējums saistīts ar to, ka jēdzienu vai vārdkopu bieža lietošana, to šķietamā pašsaprotamība nebūt nenozīmē, ka dažādi cilvēki un cilvēku grupas šos jēdzienus nesaprot atšķirīgi.
Proti, varētu likties, ka viss sen jau, kā saka, izrunāts – sabiedriskie mediji strādā visas sabiedrības interesēs, tostarp atspoguļo dažādus viedokļus sabiedrībā.
Savukārt problēma ir tā, ka jēdziens “sabiedrība” un vēl jo vairāk no tā izrietošās “sabiedrības intereses” ir zināmā mērā fikcija vai, pieklājīgāk izsakoties sociālo zinātņu žargonā, konstrukts.
Tas, protams, tā ir bijis arī iepriekš, tomēr tieši pēdējos gados tas parādās īpaši krāšņi – atšķirīgas viedokļu grupas arvien uzstājīgāk pretendē uz “sabiedrības” viedokļa pārstāvēšanu, tādēļ gaisotne ir, manuprāt, kļuvusi nervozāka. Un jaunajai padomei nāksies ar to rēķināties.
Lietojot nedaudz huligānisku piemēru – ja puse no sabiedrības iestājas pret vakcinēšanos vai vispār apšauba Covid-19 pastāvēšanu, tad principā Latvijas Televīzijai un Latvijas Radio būtu proporcionāli līdzvērtīgi jāatspoguļo arī šāda pozīcija, lai ko par to teiktu otrā puse (lieki teikt, ka minētais sadalījums ir aptuvens).
Sabiedriskais medijs, ja tas uztur – un ko gan citu lai tas dara – mītu par to, ka pastāv “sabiedrība”, nevar arī ignorēt “nepareizo pusi”, atsaucoties uz to, ka šī sabiedrības daļa neapzinās savu uzskatu un interešu kļūmīgumu.
Ja mēs esam konsekventi, tad tikai indivīds pats var definēt, kas ir viņa interesēs, un nevienam nav tiesību te ko koriģēt, kaut ar vislabākajiem nodomiem.
Ja mēs puslīdz vienojamies, ka vismaz teorētiski iepriekš izklāstītie apsvērumi ir korekti, tad, domāju, ātri vien rodas pamatotas aizdomas, ka grūti iedomāties to visu praksē.
Hronoloģiski jaunākais piemērs – naudas sods LTV raidījumam “Aizliegtais paņēmiens”, kas, manuprāt, ir jo vairāk neadekvāts, ja salīdzina, kādi krietni, formulēsim tā, ekstravagantāki viedokļi par vakcīnām un vakcinēšanos informatīvajās plūsmās cirkulē pilnīgi brīvi.
Tātad, izrādās, uzraugošo institūciju ieskatā sabiedriskajam medijam jāsaprot, viena “sabiedrība” ir nozīmīgāka par citu “sabiedrību”.
Lai cik liels snobs es būtu virknē jautājumu – un es tāds esmu –, nevaru neatzīt, ka šāds “sabiedrības” dalījums ir absurds.
Var mēģināt situāciju risināt, veidojot sabiedrisko mediju kā rasolu – katrai grupai pa savam “kaktiņam”, lai vismaz formāli būtu grūti teikt, ka “mūs ignorē”. Vulgarizēti izsakoties, rādām gan Aglonu, gan “praidu”.
Mani subjektīvi šāds modelis apmierinātu, jo galu galā neviens mani nespiež skatīties, klausīties vai lasīt man netīkamo “kaktiņu”.
Tomēr problēma ir tā, ka mēs paši esam sev iestāstījuši, ka ir tādas “sabiedrības intereses”, un rezultātā, protams, neizbēgama plosīšanās par tēmu, ka nesimpātiskais “kaktiņš”, lūk, neatbilst “sabiedrības interesēm”, un kur skatās padome?!
Vieni visdziļākajā pārliecībā teiks, ka “sabiedrības interesēm” neatbilst intervēt Šleseru – kaut piecas minūtes mēnesī –, savukārt citi skaidri zina, ka nav “sabiedrības interesēs” aicināt izteikties kādu LGBT aktīvistu.
Viedokļu dažādība, protams, ir laba lieta, bet tomēr sabiedriskajam medijam ir jāstrādā “vairākuma”, nevis kaut kādu “jocīgo” interesēs, vai ne?
Un es skaidri zinu, ko domā “sabiedrības vairākums”, visi “normālie cilvēki” (varianti – adekvātie, racionāli domājošie, latvieši, dzimteni mīlošie utt.).
Es ironizēju, bet kopumā klupšanas akmens ir tas, ka mēs turpinām operēt ar t. s. jumta jēdzieniem – “tauta”, “sabiedrība” un līdzīgi – un zināmā mērā prasām neiespējamo no sabiedriskajiem medijiem.
Sabiedriskos medijus – un turpmāk arī jauno padomi – kritizēja, kritizē un kritizēs par “sabiedrības” viedokļa neatspoguļošanu tikmēr, kamēr mēs nepieņemsim domu, ka ir nevis “sabiedrība”, bet kopienas, turklāt ļoti plastiskas (piemēram, t. s. zaļā dzīvesveida piekritējs var būt arī antivakseris, pašdeklarēts latvju patriots – autoritāras iekārtas, tostarp Putina un Lukašenko, fans, pašdeklarēts liberālis – ar tādiem priekšstatiem par ekonomiku, ka Marksam, atvainojiet, žoklis atkārtos).
