Ivars Bušmanis. Tūdaliņa efekts 2
“Tūdaliņ, tagadiņ” ir panākta kārtējā uzvara pār ārzemju zemes uzpircējiem un pie reizes arī pār Eiropas Komisiju, kura apšaubīja iepriekšējos ierobežojumus prasīt lauksaimniecības zemes pircējiem lauksaimnieka izglītību. Saeima pieņēmusi likumu, ka visi lauksaimniecības zemes pircēji dabūs to prasīt latviski. Prieks par politiķiem, kuri augstu godā tur valsts valodu un to pieprasa zināt arī zemes apsaimniekotājiem!
Taču prieks būs īslaicīgs. Visupirms prasība pēc latviešu valodas zināšanām daudz vairāk ierobežo brīva kapitāla kustību un ir diskriminējošāka pret ārzemju investoriem nekā nepieciešamība zemi pārdot tiem, kas to prot apstrādāt. Turklāt ar latviešu valodu zemi diez vai var labāk apsaimniekot nekā ar lauksaimnieka kvalifikāciju.
Otrkārt, līdzšinējie ierobežojumi nekavēja un nekavē pirkt zemi tūkstošiem hektāru platībā, pārdot visu firmu citam īpašniekam (kā pērn zemi nopirka IKEA). Un arī nupat pieņemtie grozījumi nekavēs “Greengold Value Forest Latvia” pārdot 16 000 ha (t. sk. 5000 lauksaimniecības) zemes.
Pret zemes uzpircējiem ārzemniekiem uzslietajā žogā ir atstāta liela sprauga firmu pārpirkšanai un maza sprauga vietējam algādzim. Kāpēc tika noraidīta prasība pircējiem pierādīt naudas izcelsmes likumību? Lai varētu palikt profesija “latvietis”, kurš ar pēkšņi uzradušos naudu pašvaldības zemes komisijā latviski varēs apliecināt, ka savu tēvu zemi apars pats.
