Uģis Prauliņš un Kārlis Lācis. Neakadēmiski un pavisam klasiski. Armands Znotiņš recenzē jaunākos mūzikas notikumus 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ja Valsts kamerorķestris “Sinfonietta Rīga” uzstājas “Hanzas peronā”, jau iepriekš zināms, ka šoreiz programma būs veidota citā rakursā nekā parasti.
Diriģenta Normunda Šnē vadītie mūziķi tur uzstājušies, piemēram, ar multiinstrumentālistu Pedro Eustāšu un visdažādāko stilu adepta Platona Buravicka opusu “Nākotne mums seko”; “Hanzas perona” telpai nepieciešama apskaņošana, arī konceptuāli tas vairāk piemērots “Skaņu meža” pasākumiem, tādēļ 2022. gada 21. janvāra programma ar Uģa Prauliņa un Kārļa Lāča jaundarbiem atradās vairāku klasiskās un populārās mūzikas plūsmu saskarsmes punktā.
Protams, šādos apstākļos stīgu orķestra tembrālās kvalitātes īsti novērtēt nevar, un pūšaminstrumentu krāsu intensitāti vai trauslumu arī ne. Novērtēt šeit var spēles precizitāti, ritma trāpīgumu, emocionālo afektu maiņu, diriģenta būvētās dramaturģiskās arhitektonikas stabilitāti, orķestra mākslinieku spējas ar izpratni iejusties vēl nezināmā mūzikā. Normunda Šnē un “Sinfonietta Rīga” ansambļa dotības šai ziņā joprojām ir pienācīgā līmenī.
Koncerta pieteikums vēstīja, ka tajā skanēs Uģa Prauliņa Roksimfonija un Kārļa Lāča “Momenti”. Taču džezroka trio uz skatuves tomēr kāpa otrajā daļā, programmas pirmo daļu atvēlot nesen radītajam ciklam “Momenti” stīgu orķestrim. Tāpat kā Platons Buravickis, arī Kārlis Lācis prot sagādāt pārsteigumus.
Viņš sadarbojies ar Jāni Elsbergu, skaņās ietērpis Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa dzeju (un gan jau sekos vēl senāki latviešu literatūras meistari), radījis tādas visnotaļ nopietnas un raksturu zīmējumā atšķirīgas partitūras kā simfoniju “Krusta ceļš”, klavierkoncertu, “Latvju simfoniju”, Desmito Liepājas koncertu flautai, obojai un orķestrim.
Tagad cikls “Momenti”, kurā nekādu izklaides mūzikas pieskārienu īsti nav – dramatiskas ainas mijas ar psiholoģisku instrospekciju, un arī lēnākā temporitmā skaņuraksts rit ekspresīvu izjūtu gammā. Kārlis Lācis ir teicami uztvēris stīgu orķestra iespējas, un viņa jaundarbā muzikālās idejas izteiktas bagātīgās faktūrās un harmonijās. Komponists tikpat veiksmīgi uztvēris arī mākslinieciskās dramaturģijas iespējas, un skaņdarba struktūra veidota ar profesionālām iemaņām.
No otras puses, “Momenti” stīgu orķestrim uz klausītāju iedarbojas nevienmērīgi. Ir saistošāki brīži un blāvāki posmi, spilgtāki motīvi un mazāk izteiksmīgu intonāciju izklāsts, kur satura piepildījums neiet kopā ar izvērsto formu.
Šķiet, ka savā jaundarbā Kārlis Lācis apcer aktuālo pieredzi ne tikai personiskās dimensijās vien, tādēļ šī partitūra sasaucas ar Anitras Tumševicas un Agnetas Krilovas pēdējām kamersimfonijām un arī ar Pētera Vaska lielajiem opusiem stīginstrumentiem.
Tomēr nedaudz pietrūkst viegluma. Nav jau gluži nosaukumam “Momenti” jāsakrīt ar virsrakstu “Garāmslīdošie mirkļi”, taču 21. janvārī pirmatskaņotais darbs komponēts ar tādu eksistenciālu nopietnību, ka vismaz pāris impulsīvāki vai liriskāki tēli šim skaņurakstam būtu nākuši tikai par labu. Varbūt nākamajā Kārļa Lāča simfoniskajā partitūrā.
Tāpat kā Kārlis Lācis, arī Uģis Prauliņš prot sagādāt pārsteigumus. Viņš rada opusu “Lakstīgala” korim un blokflautai un gūst starptautisku ievērību, ko pelnījusi arī mesa un interlūdijas “L’homme arme” un zēnu kora cikls “Odi et amo”, viņš komponējis “Pagānu gadagrāmatu” un folkloriskus opusus Dziesmu svētku korim, strādājis ar elektroniku un pievērsies animācijas filmām. Tagad kamerorķestris “Sinfonietta Rīga” kopā ar Jāni Ruņģi, Valteru Sprūdžu un Miku Bāliņu pirmatskaņojis 2019. gada lieldarbu, kas nosaukts par Roka saplūsmes simfoniju “Elementi”. Tajā Uģis Prauliņš atskatās uz jaunību ar grupas “Emerson, Lake & Palmer” raisītajiem iespaidiem un, protams, raugās iedvesmojošā nākotnē.
Klausīties Uģa Prauliņa mūziku ir daudzējādā ziņā interesanti, un tas attiecas arī uz Roksimfoniju “Elementi” – izvērstā cikla ietvaros uzrunā gan skaņuraksta enerģiskā pulsācija, gan liriskie gleznojumi, pārliecina komponista gaumes izjūta un piesaista tēlu, kontrastu, emocionālo nianšu dažādība.
Uģim Prauliņam piemīt arī prasme noturēt klausītāju un atskaņotāju uzmanību plašākos mērogos, un par to tieši tāpat liecināja 21. janvāra priekšnesums – skaņdarba formas aprises zīmētas drošās un vērienīgās līnijās, bet džezroka trio ar ģitāru, basģitāru un perkusijām organiski iekļaujas kamerorķestra stīgu un pūšaminstrumentu faktūrās un krāsās.
No otras puses, ar monumentālajiem progresīvā roka veikumiem parasti ir tāda bēda, ka tur ietvertās idejas uz cikla beigu daļu kļūst aizvien improvizatoriskākas, bet struktūra – aizvien izplūdušāka, un līdzīgi noticis arī ar Uģa Prauliņa “Elementiem” – partitūras pēdējā daļā principā viss jau ir pateikts, un jauni muzikālie pavērsieni vairs neseko, bet interpretu saspēles vēl turpinās. Tiesa, augstā kvalitātē līdz pašām beigām.
Rezumējot – nedomāju, ka esmu piemērotākā mērķauditorija Kārļa Lāča un Uģa Prauliņa mūzikai (lai gan abus jaundarbus gribētos dzirdēt vēlreiz akustiskā koncertzālē), taču šādas “Sinfonietta Rīga” programmas neapšaubāmi paplašina gan kamerorķestra klausītāju loku, gan mākslinieku stilistisko diapazonu.
Ja reiz Latvijas Radio bigbends sadarbojies gan ar grupu “The Sound Poets”, gan Kristu Auznieku, neraugoties uz to, ka rezultātu abos gadījumos grūti nosaukt par džezu, tad “Sinfonietta Rīga” mūziķiem starpžanru kategorijā iekļaujamu jaunu partitūru meklējumos nekas neliedz paraudzīties arī Ulda Marhilēviča, Jura Kulakova, Edgara Mākena vai Raimonda Tigula virzienā. Varbūt izdodas.
