Zigmars Liepiņš: “Man ir ļoti grūti iedomāties, ka kāds man teiktu – ir ideja, ņem un uzraksti, es pasūtu! Nemāku tā.”
Zigmars Liepiņš: “Man ir ļoti grūti iedomāties, ka kāds man teiktu – ir ideja, ņem un uzraksti, es pasūtu! Nemāku tā.”
Foto: Karīna Miezāja

“Visā pasaulē cilvēki sadalīti vienos un otros, un vairs nezinu, kuri ir labie un sliktie.” Saruna ar komponistu Zigmāru Liepiņu 65

Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

“Izskatās tā, ka pirmā lielā kauja šajā karā laikam tiks izcīnīta tieši šeit,” par notikumiem nedēļas nogalē stāsta Rajevs
“Pienāks brīdis, kad josta būs jāsavelk,” Ināra Pētersone vērtē, vai vajadzētu samazināt algas valsts pārvaldē
“Ieteiktu cilvēkiem sākt gatavoties enerģijas diētai, nodzīt liekos taukus!” Eksperti prognozē nākotni
Lasīt citas ziņas

 

Rīt ikgadējā Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā uz Lielās ģildes skatuves atkal satiksies Latvijas profesionālie simfoniskie orķestri un skanēs latviešu komponistu – jubilāru – opusi un tieši šim notikumam rakstīti jaundarbi. Īpašu pirmatskaņojumu līdzās citiem sarūpējis arī rudens jubilārs, daudzu leģendāru latviešu dziesmu, operu un kino mūzikas autors Zigmars Liepiņš.

CITI ŠOBRĪD LASA

 

Viņa simfoniskā svīta “Sarkanais mežs” ir balstīta tāda paša nosaukuma labi zināmas daudzsēriju filmas mūzikā un ir komponista jubilejas gada pirmais spilgtais vēstnesis. Sarunā koncerta priekšvakarā komponists atklāj jubilejas gada radošās ieceres – starp tām ir gan pirmā mesa latviešu valodā, gan paša sarakstītas atklātas dienasgrāmatas izdevums rudenī.

 

Savulaik, kad aizgājāt no “Radio SWH” vadības, jums bija auglīgs laiks komponēšanai – drāmas “Adata”, “Vadonis”… Vai tāds ir arī laiks pēc 2019. gada, kad atstājāt operas direktora posteni? Jūsu sociālajos tīklos lasām vizītkarti – brīvs kā putns…

Z. Liepiņš: “Brīvs kā putns” ir labi zināmās “Bītlu” dziesmas (“Free As A Bird”) nosaukums. Man tā dziesma ļoti patīk, attiecinu to uz sevi, jo tieši tāds – brīvs kā putns – arī esmu. Tomēr šo laiku pilnībā samaisīja kovids. Pilnīgi sirreāla sajūta – liekas, ka divi gadi sakompresēti vienā.

Kaut kā pazuduši no dzīves.

Mēs visi kaut ko gaidām, uz kaut ko tiecamies. Domājām, ka būs brīvība, bet tas brīdis nenāk, un izskatās, ka mēs nekad vairs nedzīvosim kā agrāk.

Viss ir izmainījies – mūsu attiecības ar cilvēkiem, maskas, ikdiena. Protams, tas atstāj iespaidu uz mani. Varbūt savā ziņā labu iespaidu, jo dabūju vismaz uzrakstīt kaut ko, kas parādīsies šogad.

 

Uz karstām pēdām pēc operas posma izskanēja jūsu mūzika daudzsēriju filmai “Sarkanais mežs” – par laiku pēc Otrā pasaules kara, mežabrāļiem un specdienestiem, cerību un nodevību. Daudziem iepatikās dramatiskā tituldziesma “Nav laika gaidīt”, ko pēc Mirdzas Zīveres ieteikuma dziedāja Gints Grāvelis. Kādas ir filmas skaņu celiņa attiecības ar simfonisko svītu, kas izaugusi no tā un izskanēs simfoniskās mūzikas lielkoncertā?

Skaņu celiņā tomēr ir elektronisks simfoniskais orķestris. Izmantoju vismodernākās tehnoloģijas, lai ierakstītu mūziku, kas ir ļoti tuva simfoniskā orķestra skanējumam. Līdzās šai dziesmai tur ir vēl ļoti daudz mūzikas – kopumā vairāk par stundu tīra mūzikas materiāla.

Filmā tās ir mazas simfoniskas epizodes minūtes pusotras garumā. Šķita, ka labākos fragmentus varētu salikt kopā un izveidot simfonisku darbu. Tam ir pavisam jauna dramaturģija, taču kopumā filma ir visai drūms gabals, un skaidrs, ka arī svīta nav nekāda priecīgā.

 

Pie Liepājas Simfoniskā orķestra diriģenta pults svītas pirmatskaņojumā stāsies jūsu dēls Jānis Liepiņš, Manheimas Nacionālā teātra pirmais kapelmeistars. Tā bija jūsu vēlme?

Būtu jocīgi, ja es meklētu citu diriģentu, ja tāds atrodams mājās (smejas). Jebkuru jaunu simfonisku darbu iestudējot, diriģents vienmēr koriģē uzrakstīto. Es paļaujos uz dēlu kā uz profesionāli – Jānis tīri ģenētiski saprot to, ko es rak­stu, un es saprotu viņu, tāpēc ir viegli sastrādāties.

Viņa darbs Manheimā to pieļāva, jo notiek ar pauzēm, tieši tāpat kā šeit. Vienubrīd 1200 vietu zālē var sēdēt trīssimt cilvēku, tad puse zāles, tad – visu aizver. Koris – te dzied no balkoniem, te distancējas uz skatuves. Tā, protams, nav normāla situācija.

 

Savā daiļradē esat raudzījis uztaustīt aktuālo, piemēram, “Vadonī”, “Adatā”. Ja būtu jākomponē par šodienu, par ko tas būtu?

Es mēģinu norobežoties no politiskām lietām. Tas, kas notiek mums apkārt, man ir ļoti nepieņemami. Varbūt cilvēkus ir nomocījusi slimība, kas vieniem pastāv, citiem – nepastāv. Es saraujos, izdzirdot vārdu “vakcīna”, lai gan esmu vakcinēts un balstvakcinēts. Ziņās dzirdu tikai skaitļus.

Ne tikai Latvijā – visā pasaulē cilvēki sadalīti vienos un otros, un vairs nezinu, kuri ir labie un sliktie.

Tikko kā sākās kovida pirmais posms, divarpus mēnešus mēs, visa ģimene – bērni, mazbērni –, sēdējām mājās laukos Ģipkā. Tad nonācu pie slēdziena, ka tas, ko gribu rakstīt, ir garīgā mūzika. Uzrakstīju mesu simfoniskajam orķestrim, korim, diviem solistiem un ērģelēm.

Mesa ir lūgšana, ticības apliecinājums un cerība, ka šo jucekli var atrisināt tikai viens spēks – Dievs, jo šīs zemes cilvēki – zinātnieki, neticīgie, vakseri un antivakseri – to atrisināt nevar. Vienīgais, ko varam lūgt, ir samierināšanās un vārdi mesas noslēgumā – “Dod mieru mums”.

Mazliet ironizēju – Mocartam ir “Kroņa mesa” (“Kronēšanas mesa”), bet man iznāk koronas mesa. Beigās nosaucu to par “Mesa 2020”. Ja atkal kāda pasaules krīze neiejauksies, tad 17. oktobrī “Latvijas Koncertu” rīkotajā koncertā Nacionālās operas telpās tā tiks atskaņota.

 

Ko izmantosiet kā tek­stu?

Paņēmu liturģijas tekstu latviešu valodā, kas ir dziesmu grāmatā. Nodomāju, kāpēc man rakstīt latīniski, ja rakstu tiem cilvēkiem, kas klausās latviski. Man ir svarīgi, lai cilvēki saprot, arī ja tie ir kanoniski teksti. Vārdu nav daudz – piemēram “Christe eleison, Kyrie eleison” (“Kungs, apžēlojies, Kristu, apžēlojies”) ir tikai četri vārdi, ar kuriem uzrakstītas astoņas minūtes mūzikas.

Saprotu, ka tas ir izaicinājums un atļaušanās.

Bet varbūt esmu tādā vecumā, kad to varu darīt? Pamudinošais elements man bija saskare ar Eliju Godiņu [Rīgas Doma dekāns]. Viņš piedāvāja uzrakstīt mūziku, ko varētu izmantot dievkalpojumos un dziedāt baznīcas koris. Kad sāku rakstīt, sapratu, ka gribu citu līmeni – korāļi draudzes korim man bija kaut kā par mazu. Elijs piekrita – raksti koncertmesu.

 

Un tomēr – mesa ir pasūtījums pašam sev?

Man ir ļoti grūti iedomāties, ka kāds man teiktu – ir ideja, ņem un uzraksti, es pasūtu! Nemāku tā. Laikam baidos no neizdošanās – ja nu nesanāk? Patiesībā vienīgais, nerunājot par mūziku teātrim un kino, kas man tā īsti ir bijis pasūtīts, ir “Kapteiņa stāsti” [koncert­uzvedums, 2008] Liepājā, ko tajā gadā pasūtīja Valsts prezidenta kanceleja.

Pārējie darbi – izperēju domu un realizēju. Nekad neeju nevienam neko prasīt. Šajā gadījumā “Latvijas Koncerti” ir nosacīts pasūtītājs, jo darbs jau bija gatavs, kad parādīju to Guntaram Ķirsim, kurš teica – taisām! Tieši tāpat savulaik bija ar “Transcendentālo oratoriju” [darbs korim un solistiem, 2014].

 

Arī tā radās brīvmāk­slinieka dzīves posmā?

Tas bija skaists brīdis manā dzīvē. Kopā ar Mirdzu izdomājam apbraukt pasauli ar kuģi – piecdesmit sešās dienās no Anglijas līdz Austrālijai. Tik ilgā laikā bezdarbība man būtu ieslodzījums – viens pārbrauciens no Šanhajas līdz Austrālijai vien nozīmē septiņas dienas Klusajā okeānā. Mans mērķis bija komponēt – īpaši tam biju noskatījis kajīti ar skatu uz okeānu.

Līdzi bija dators un Sauthemptonā nopirkta maza “midi” klaviatūra. Absolūti nekas netraucēja, rakstīju caurmērā minūti mūzikas partitūrā dienā.

 

Lielā mēroga darba atskaņošanai arvien trūkst piemērotas koncertzāles, šobrīd arvien biežāk izskan Kongresu nama vārds.

Kongresu nams ir jocīgs mērķis, jo to plānots pārbūvēt, ejot dziļumā. Pēc dekorāciju novietnes un pacēlāja izbūves sakārtošanas operā bija paredzēta trešā paplašināšanas kārta, ejot dziļumā, tostarp pazemes garāžas, bet bija skaidrs, ka blakus esošā kanāla dēļ būtu vajadzīga ārprātīgi dārga hidroizolācija.

Kongresu nams no kanāla nav tālu, un, ejot pazemē, domāju, būs totāls sadārdzinājums. Tikmēr vietā, kur tiešām varētu būvēt – Uzvaras parkā – zaļie cīnās par četrām priedēm, taču, manuprāt, tā ir ideāla vieta no daudziem aspektiem.

Tomēr mūsu valsts politisko grupējumu un ietekmes sfēru vidē var gadīties, ka par labu tiek atzīta tikai Andrejsala, taču tas atkal nozīmētu politiski ekonomisku padošanos.

Jāatceras tikai, ka tie, kas grib koncertzāli Andrejsalā, par to nedomā mūzikas kategorijās.

 

Runājot par operu – kad atstājāt direktora krēslu, teicāt, ka cerat uz labu pēctecību. Tas ir piepildījies?

Lai vadītu operu, jā­orientējas ne tikai operas žanrā. Jābūt arī menedžerim, administratoram, galu galā – psihologam un psihoterapeitam vienā personā, kurš spēj tikt galā ar daudzu māksliniecisku un tehnisku profesiju pārstāvjiem, administratīvi tas ir ļoti sarežģīti.

Tiem, kas rīko konkursus, jāizsver, vai kandidāts spēj savienot šīs lietas kopā. Likumā bija paredzēts, ka operas valdē konkursu var izturēt vienīgi tie, kas savā praksē vadījuši tikai vidēja izmēra kapitālsabiedrību ne mazāk kā piecus gadus.

Ministres kundze kopā ar valsts sekretāres kundzi nomainīja to uz prasību par pietiekamu pieredzi operas vadīšanā.

Ironiski skatoties, “piecu gadu darba pieredze” var būt arī skatuves strādniekam.

Taču mans operas laiks līdz ar citām manas pagātnes lietām būs precīzāk aprakstīts manā grāmatā, kas iznāks izdevniecībā “Pētergailis” 20. septembrī.

 

Paša rakstīta autobiogrāfija jubilejā?

Nosaukums ir “Mūzaīka”, apvienojot mūziku un mozaīku. Visa mana dzīve ir saistīta ar mūziku, bet grāmatas forma ir mozaīka – tas nav ne romāns, ne autobiogrāfija – sākot ar 70., 80. gadu posmu, kad sākās mana padomju roka un popa mūziķa vēsture. Tā laika piedzīvojumi ir gandrīz kā Šveikam.

Grāmatā ir par to, kā LPSR Kultūras ministrija izdeva dokumentu par manu iznīcināšanu pēc tam, kad 1981. gadā dziesma “Vēl ir laiks” “Modo” izpildījumā sacēla vētru Dzintaru koncertzālē. Cilvēkiem gribējās celties kājās pie vārdiem “Latvijā, Latvijā”, pie skatuves bija milicija ar suņiem kā koncentrācijas nometnē. Pēc tam manu darbību apturēja uz vairākiem mēnešiem. Atļāva atgriezties tikai ar programmu krievu valodā.

 

Grāmata top pēc atmiņām vai pierakstiem?

Notikumus pierakstījis esmu tikai operas posmā. Tā bija maza dienasgrāmata bez īpaša mērķa, atzīmējot darāmos darbus, lai tie neizkristu no prāta. Izrādījās noderīgi. Esmu piefiksējis gan Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas situāciju, kas, manuprāt, bija apkaunojoša.

Tāpat par trīskārt uzvarēto, bet finālā zaudēto tiesvedību ar “TVnet” – par rakstu pēc operas iznomāšanas Krutoja pasākumam. Es rakstu tieši to, ko domāju.

 

Vai neiegūsiet jaunus nelabvēļus, runājot atklātu valodu un nosaucot vārdus?

Protams, ka nosaucu, tāpēc taču es rakstu! Arī par Raimondu Paulu, kurš savulaik kļuva par Latvijas PSR Radio galveno redaktoru un kura ietekme “Modo” un vēlāk “Opus” bija nelabvēlīga.

Piemēram, no divdesmit teātra mūzikām, ko uzrakstīju, tur ierakstīta tikai viena.

Bet es grāmatu nerakstu ļaunatminīgi, varbūt tikai ironiski, ar sarkasma piedevu.

Tas laiks varbūt man daudz ko arī palīdzējis, jo iemācījos cīnīties ar grūtībām. Pārfrāzējot [Nikolaju] Ostrovski – “tā rūdījās tērauds”.

 

… un jūsu protesta gars. Tepat aiz mūsu sarunu telpas loga par to atgādina slēgtā Rīgas Sporta manēžas ēka, kur 1988. gadā notika rokoperas “Lāčplēsis” pirmizrāde.

Patiesībā nekāda protestēšana nebija paredzēta. Tas vienkārši bija iecerēts kā lielas formas darbs, domājot par to, ka latviešiem lielākas tēmas par Lāčplēsi epohālā nozīmē nemaz nav. Un pēkšņi paralēli sākās procesi. Dieva pirksts.

Es pat iedomāties nevarēju, ka mēs to varētu spēlēt divreiz pa trīsdesmit izrādēm… Paradoksālā kārtā padomju vara man par “Lāčplēsi” iedeva LPSR Nopelniem bagātā mākslinieka titulu…

 

Pēc “SWH” laika sekojat līdzi tam, kas šobrīd notiek populārajā mūzikā?

Īpaši nesekoju, bet Eirovīzijas dziesmas paklausos ar interesi. Tas ir lielākais šovs, tur ir varena tehnika, ieguldīti milzu līdzekļi. Lai gan Eirovīzijas dziesma jau nav mākslas darbs – tas ir aprēķins, salikts kopā ar veiksmīgu formulu.

Un laimes spēle – nekad nevar paredzēt, kas trāpīs cilvēkiem tajā gadā. Vai kāds varēja nojaust, ka uzvarēs, piemēram, portugāļu čalis Salvadors Sobrals un viņa klusā dziesmiņa? Skaidrs ir tikai tas, ka iepriekšējā gada uzvarētāju atdarinājumi veiksmi nenesīs.

 

Pats no dziesmas žanra esat attālinājies?

Ne gluži. Būs viens koncerts 20. septembrī, grāmatas atklāšanā, mūzikas namā “Daile”. Uz skatuves būsim septiņi cilvēki – pieci pavadošie mūziķi – izcila džeza grupa “Lupa”, es un Mirdza. Tas būs Mirdzas solokoncerts viņas dzimšanas dienā. Pēc desmit gadu skatuves pauzes izdevās pierunāt viņu uz piecpadsmit dziesmām.

 

Mirdzai esat uzrakstījis kaut ko jaunu?

Uzrakstīju vienu dziesmu.

Viņas koncerti nebūs tādā trallallā, kājas pa gaisu noskaņā. Tas būs romanču vakars – personiskas dziesmas ar labu dzeju, atlasītas no tā, kas ir maz kur skanējis.
SAISTĪTIE RAKSTI

Kad Mirdza atvilks elpu, uzspēlēsim arī džezroku. Lai nav garlaicīgi. Koncerta pagaidu nosaukums – “Par svarīgo”. Mums dzīvē nav nekā svarīgāka par mīlestību, vecākiem, bērniem un drusciņ arī par Latviju. Dziļi personiska programma.

Paralēli esmu nodomājis izlaist vienu vinila plati suvenīra formātā. Pilnīgi nejauši atradām lenti, kurā 1986. gadā Filharmonijas zālē ierakstīta “Opus” koncertprogramma. Dzīvais koncerts. Klausos to un domāju – johaidī, mēs mācējām spēlēt!

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
“Izskatās tā, ka pirmā lielā kauja šajā karā laikam tiks izcīnīta tieši šeit,” par notikumiem nedēļas nogalē stāsta Rajevs
“Pienāks brīdis, kad josta būs jāsavelk,” Ināra Pētersone vērtē, vai vajadzētu samazināt algas valsts pārvaldē
“Ieteiktu cilvēkiem sākt gatavoties enerģijas diētai, nodzīt liekos taukus!” Eksperti prognozē nākotni
Ukrainas robežsargi valsts ziemeļos novērsuši Krievijas karavīru mēģinājumu šķērsot robežu
Vai Latvijā ir pamats uztraukties par etniskajiem grautiņiem?
Lasīt citas ziņas
“Izskatās tā, ka pirmā lielā kauja šajā karā laikam tiks izcīnīta tieši šeit,” par notikumiem nedēļas nogalē stāsta Rajevs
“Pienāks brīdis, kad josta būs jāsavelk,” Ināra Pētersone vērtē, vai vajadzētu samazināt algas valsts pārvaldē
FOTO. Latvijas hokejisti pasaules čempionāta spēlē uzvar Norvēģiju
“Piekto kolonnu nevaram atļauties!” Saruna ar rakstnieku Māri Bērziņu
Pavļuts: Koalīcijā pastāv uzskats par Vitenbergu kā salīdzinoši vāju ministru
23:00
Stāvoklis Ukrainas frontē: Ienaidnieks centās cīnīties Ternovas ciemata tuvumā, bet neveiksmīgi
22:35
Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem – 1922. gada 16. maijā
22:30
Juris Lorencs: Nemirstīgais purkšķis, apgrieztais Melnā gulbja efekts un Jevgeņija Karlsone
Mūziķis Aišpurs par karu Ukrainā: “Ir sajūta, ka tavu brāli sit!”
“Sodot” NA par šantāžu, Kariņš pieprasa izvirzīt jaunu ekonomikas ministru
SPECIĀLIZLAIDUMS. Jaunākais par karu Ukrainā ar Igoru Rajevu
Klementjevs: Iekšlietu ministres demisija ir muļķīgs lēmums, kā vietā būtu jādomā par gatavošanos apkures sezonai
Putins: Somijas un Zviedrijas pievienošanās NATO nav drauds Krievijai, bet var izprovocēt atbildi
LVSADA plāno pieteikt streiku, pieprasot palielināt mediķu atalgojumu
Zināms par cik tūkstošiem eiro atjaunos Rīgas vecāko strūklaku Vērmanes dārzā
“Esmu viens no vislielākajiem dundukiem.” Sabiedrībā populāri cilvēki atklāj, kā tikuši apkrāpti internetā
Kam pēc Golubevas demisijas tiks uzticēti iekšlietu ministra pienākumi?
šajos laikos veidot uzkrājumus? Praktiski ekonomista ieteikumi
Krievijas vēstniecībai nosūtīta nota par vienošanās panta saistībā ar memoriālo būvju uzturēšanu apturēšanu
“Jau gadu desmitus gaidu, kad materializēsies tā nevienam neredzamā “politiskā atbildība””. Soctīklotāji par Golubevas demisiju
Plešs: Premjera “piekāpšanās NA ultimātiem” ir valdību destabilizējoša
“Ieteiktu cilvēkiem sākt gatavoties enerģijas diētai, nodzīt liekos taukus!” Eksperti prognozē nākotni
Oleksijs Rezņikovs: Ukrainai sākas jauns kara posms
FOTO, VIDEO. Mika pārspēja pat “Superbowl” šovu! Soctīklotāji sajūsmā par vienu no spilgtākajiem „popūrijiem” Eirovīzijas vēsturē
Apšaudēs Kalifornijā un Brazīlijā nogalināti pieci cilvēki
Krista Draveniece: Neļķu traktors, Ukrainas māšu himna un kiberuzbrukums
Guntis Kalme: Krievijas sakāve vairs nav aiz kalniem
Ilze Roķe: Ukraiņu producents man teica, ka Rīgā ir pārāk liela tolerance pret prokremliski noskaņotiem krievvalodīgajiem
FOTO. Skrējēji ieņem galvaspilsētu: Kā šogad noritējis Rimi Rīgas maratons?
FOTO, VIDEO. Kā teica Reiniks – “diez cik diskobumbas tika izjauktas šī gada tērpu dēļ!” Eirovīzijā šogad gribēja mirdzēt teju katrs
Mangaļsalas noslēpumi un Padomju māksla Mežgarciemā. Cilvēki arvien vairāk interesējas arī par mūsu militāro mantojumu