Franks Gordons: Ukrainā demokrātija, Krievijā patvaldība 3
Kopš 2013./2014. gadumijas, kad Maidana jeb Goda un cieņas revolūcijas rezultātā Ukraina apstiprināja savu, var teikt, eiropeisko izvēli, tās jauno vadību Kremlis visus šos piecus gadus dēvē par Kijevas “fašistisko huntu”, par neonacistu varzu, kuru stutējot Vašingtonas “gosdeps” – ASV ārlietu ministrija.
Pieci gadi ir aizritējuši, taču, neraugoties uz teju vai neizskaužamo korupciju (tikpat sīvu kā Krievijā), Ukraina sevi apliecinājusi kā nešaubīgi demokrātisku valsti. Aptaujas, kas tika rīkotas kopš šā gada februāra, liecināja, ka tauta vērīgi izsver savas simpātijas un antipātijas prezidenta vēlēšanu gaidās, un iezīmējās divi favorīti: Volodimirs Zelenskis – moderns un spraigs satīriķis, un krietnu gabalu aiz viņa – 2014. gadā ievēlētais prezidents Petro Porošenko, kura firma “Rošen” (PoROŠENko) apgādā teju vai visu Austrumeiropu ar šokolādi un citiem saldumiem.
Ukraiņu tautas vairākumu šie saldumi sarūgtināja. Un 21. aprīlī Zelenskis ar 73 procentiem balsu tika ievēlēts par Valsts prezidentu. Zaudētājs Porošenko viņu, ka demokrātiskā valstī pienākas, apsveica ar uzvaru un paspieda roku. Uz Rietumiem orientētajā Ukrainā elektorātam bija reāla izvēle – Porošenko vai Zelenskis, un priekšroka tika dota “politikā vēl neaptēstam” publikas mīlulim Zelenskim, turklāt viņa visiem zināmā etniskā izcelsme nebija nekāds šķērslis.
Te jāņem vērā dažas “Zelenska kursa” iezīmes: neatkāpties no Ukrainas virzības uz NATO, fiksējot šo virzību konstitūcijā, neatslābināt cīņu par valsts teritoriālo veselumu, lūkojot “atgūt” Donbasu. Zelenskis piedāvāšot Mihailam Saakašvili atgriezties Ukrainā, kur viņš kā Odesas gubernators sekmīgi tika galā ar korupciju šajā kosmopolītiskajā ostas pilsētā.
Pie reizes visi, kas apmeklē Gruziju, var pārliecināties, ka Saakašvili savas prezidentūras deviņos gados (2004–2013) bija pamatīgi modernizējis un “vesternizējis” šo valsti, un viņa ierosmju augļi vēl šobrīd liek sevi manīt.
Atšķirībā no Ukrainas, kuras valstiskums ir demokrātisks, mūsdienu Krievijai raksturīga patvaldība. 1917. gada februārī/martā tika gāzta cara patvaldība, bet mūsdienas nav jābūt kronētam, “Dieva svaidītam” monarham, lai uzspiestu visai valstij savu gribu.
Izšķirošs ir tas, ka patvaldnieks/autokrāts Putins nepiedāvā tautai nekādu alternatīvu, nekādu patiesu izvēli. Nenogurdināmais korupcijas apkarotājs Aleksejs Navaļnijs varētu būt alternatīva Putinam, bet aiz nenozīmīga iegansta viņam neļāva reģistrēties kā kandidātam 2018. gada Krievijas prezidenta vēlēšanās.
Patvaldnieks Putins apzinās savu visatļautību vismaz iekšzemē un jau februārī, ilgi pirms Ukrainas prezidenta vēlēšanām, bija pabeidzis priekšdarbus Krievijas pasu izdāļāšanai Donbasa separātisko veidojumu iedzīvotājiem. 24. aprīlī viņš parakstīja attiecīgo lēmumu, kas “atvieglo” 4,3 miljoniem Doņeckas un Luhanskas “tautas republiku” iedzīvotāju Krievijas Federācijas pilsonības iegūšanu. Katrs šādas pases gribētājs nu var Krievijas pierobežas apgabalos Rostovā un Voroņežā saņemt šādu pasi, tur jau sagatavoti pasu vāciņi ar ierakstāmām lapām.
Kas tas ir – priekšspēle aneksijai? Formāli Putins vēl neapstrīd, ka šie veidojumi “atrodas Ukrainā”, bet viņa 24. aprīļa “sengaidītais” vēstījums tika sveikts ar gavilēm abos veidojumos, tur zibenīgi parādījās milzu plakāti – “Donass ir krievu zeme” un “Donbass ir Krievija”.
Svarīgs un starptautiski bīstams ir apstāklis, ka turpmāk nevienu Donbasa iedzīvotāju nedrīkst aiztikt kaut ar mazo pirkstiņu, ja viņš ir Krievijas pilsonis: katrs “rossijaņins” (krievzemnieks), lai kurā pasaules nostūrī viņš atrastos, ir tiesiski neaizskarams ar divgalvainā ērgļa pasi. Tā nav nejaušība, ka daudziem Dienvidosetijas un Piedņestras iedzīvotajiem jau ir Krievijas pases.
Jau atskan protesti gan ANO Drošības padomē, gan Eiropas Komisijā, nemaz nerunājot par sašutumu pasaules neatkarīgajos medijos. Bet agresīvais un nekaunīgais Kremļa patvaldnieks smīn. Viņš savu ir padarījis.
