Deviņdesmitajos gados presē parādījās ziņas, ka dzīvē ienākusi liela un skaista mīlestība, taču ne katrai lemts īstenoties lielā un skaistā kopdzīvē… Uldim kā jau daudziem tā laika radošiem cilvēkiem atņēma to galveno instrumentu, ar ko varēja izpausties. Tas bija Radio orķestris, kuru likvidēja 1995. gadā. Tolaik pastāvēja dilemma, ko likvidēt – Radio kori vai orķestri? Nez kāpēc diskusijas nenotika, vien Uldis pats publicēja lielu rakstu ar jautājumu – kāpēc jāatsakās no orķestra? Mūziķi sapratīs – ja vajag iestudēt skaņdarbu, radīt lielisku aranžējumu un nav tās savas radošās “bandas”, tad kur ies? Protams, pie radio mūziķiem, kuri ir savējie, profesionāļi… Stabulniekam arī bija pieeja radio studijā, bet, ja tev atņem šo instrumentu, nav vairs arī stimula rakstīt, un beigās viņš tā arī iekapsulējās kroga muzikanta nišā pianista amatā. 2
Tolaik dzīve sašķobījās arī likvidētās Operetes māksliniekiem, Jaunatnes teātra aktieriem, no kuriem daži izdzīvoja, bet daži ne. To pašu var teikt par Radio orķestra mūziķiem, piemēram, Zigurds Linde joprojām spēlē gan “Mirage Jazz”, gan Siguldas bigbendā, atradis pielietojumu savam talantam un savam sabiedriskumam, bet Uldim tā nesanāca. Kāpēc? Meklējot atbildi, grāmatā citēju Aivaru Hermani, savulaik Stabulnieka vadītā ansambļa ģitāristu, ar kuru Uldi saista tas, ka pus puda sāls kopā apēsts un arī pie upes ar makšķeri kopā sēdēts, kurš redzējis Uldi labos un ne tik labos brīžos. Aivars sacīja, – Uldis, garīgi visbrīvākais cilvēks, ko viņš savā mūžā saticis, nesaprata kapitālisma brīvību, neprata tajā īstenoties, jo pamodās milzīgs aizvainojums un varbūt neizpratne, kas viņā dzīvoja līdz mūža beigām, par to, ka “veiklie zēni” jau, izrādās, visu sadalījuši. Es domāju, arī tāpēc Uldis neiesaistījās Tautas frontes un kaut kādās kopīgās masu kustībās, ka varbūt dziļāk raudzījās un saprata, kas tam visam pamatā, – atkal ir kāds aprēķins un manipulācija, varbūt vienīgi atšķirīga no tās sistēmas un varas spēlītēm, kādas risinājās padomju laikā.
Uldis Stabulnieks bija brīvs, vientuļš gars. Lai ko man arī stāstītu, māksliniekam, lai viņš radītu, ir vajadzīga zināma vientulības deva. Protams, ja melanholijas pārlieku daudz, arī tad radīt grūti.
– Vai ir kas tāds, kas Jūs pašu, grāmatu rakstot, pārsteidza?
