– Neslēpsim, grāmatā iedzīvojas arī šie momenti… 2
– Tie jau pavada, kaut arī cenšos izvairīties. Jo esmu tik ļoti bieži saskārusies ar situācijām, ka dižs mākslinieks dzīvē izrādās liels sivēns… Uz Uldi to, protams, nekādi nevar attiecināt. Viņš varbūt netika galā ar kādiem ģimenes galvas pienākumiem, taču viņa sieva jau zināja, uz ko iet, saistot savu dzīvi ar talantīgu, aizrautīgu mūziķi…
– Kas īsti notika, ka talantīga cilvēka dzīve, kas virzījās kalnup, strauji mainīja virzienu?
– Par pēdējiem gadiem daudz neprašņāju. Ir dažādi viedokļi dzīvesbiedrei un draugiem, kuriem likās, ka Uldis tika turēts gandrīz vai kā ieslodzījumā. Taču, ja cilvēks ir mazliet neaprēķināms, tad ļoti labi saprotu viņa dzīvesbiedri Rutu – bail, kas to zina, kā beigsies viņa kārtējais izgājiens. Un veselība vairs nebija kā jaunībā, kad viss beidzās labi un draugi vienmēr palīdzēja tikt mājās, vienmēr pietika naudas taksītim…
Uldis bija ļoti tāls no politikas, nebija kā dažs labs cits, kurš izvirzīja sevi par līderi, bija kolektīvu dibinātājs, vadītājs un producents, kam šī lieta patika. Uldis gluži pretēji nerāvās pie karjeras grožiem, vienmēr teica, ka nepatīkot par vagaru būt, nepatīkot komandēt. Arī vokāli instrumentālā ansambļa vadīšana bija ļoti sarežģīta, no tās viņš gribēja tikt vaļā, kā vien varēja, un bija priecīgs, kad tas posms dzīvē beidzās. Jo nu varēja būt īsts brīvmākslinieks.
Ulda Stabulnieka stihija tomēr bija šie varbūt dažreiz pat spontānie koncerti. Man bija tā laime dziedāt Konservatorijas radošās jaunatnes kamerkorī, ko diriģēja Juris Kļaviņš. Izbraukājām Kuldīgu un vēl vairākas pilsētas, Ulda autorkoncerti astoņdesmito gadu vidū bija notikums. Kā publika viņu uzņēma – brīnišķīgi, silti, vienmēr skanēja “Tik un tā” un, protams, Ulda kora dziesmas. Autors vienmēr labprāt sēdās pie klavierēm, mācēja sarunāties ar publiku. Tas bija lielais pluss. Arī tāpēc man gribējās rakstīt grāmatu, balstoties uz mūsu pirms vairāk nekā desmit gadiem notikušām intervijām, jo Uldis ir lielisks stāstnieks, brīnišķīgs runātājs, mācēja arī to savu dzīves nebūšanu draugiem un citiem klausītājiem pasniegt ar tādu sirsnīgi labsirdīgu ironiju, ka visiem bija skaidrs – gan viņš tiks galā, un nevienam prātā neienāca, ka viņš tomēr varētu galā netikt…
