16
Prezidentus gandrīz visās valstīs ievēlē ar nelielu pārsvaru. Austrijā bija vētraina pretstāvēšana, divkārt balsošana, līdz vienas puses kandidāts uzvarēja. Austrija nav sabrukusi pēc asumiem. Latvijā aptaujātie grib vēlēt prezidentu.
Idejas aizstāvjiem atbildu vienkārši – man ir cits viedoklis. Protams, tautas vēlētam prezidentam ir pozitīvi momenti, bet varai ir trīs pīlāri. Nevar divus neaiztikt, vienam iedot citas pilnvaras. Varas summa ir viena. Ja kādam ko dod, citam atņem. Nevar ievēlēt valsts galvu bez varas instrumentiem. Nobalsojusī tauta taču negrib vienu vēlēšanu aktu, bet lai prezidents izpilda, ko solījis četros gados izdarīt. Darīt var, ja ir pilnvaras.
Kā raugāties uz ierosmi, ka prezidentu vēlētu plašāka kolēģija – ar pašvaldību iesaistīšanu?
Nav slikta doma. Tas, nemainot būtību, nodrošina, ka deputātu korpusu balsojumā papildina ar gudrākiem pārstāvjiem, jo pašvaldību deputāti tautai stāv tuvāk un ir saprotamāki par Saeimas politiķiem. Reizēm pat pabrīnos, cik īpatnēji, ka daudzi Saeimā vēlētie nomaldās no iepriekšējiem uzskatiem.
Kas jums kā eksprezidentam iekritis acīs no pēdējā laika politisko notikumu aktualitātēm? Priekšvēlēšanu kampaņa agri sākusies. Kā vēlētājs jau apsverat, par ko balsot?
Trāpījāt! Mājās, ja runājam par politiku, tad vienu – par ko balsot? Man liekas, tā ir tēma visos Latvijas namos. Aptaujas rāda, 40% nezina, nav izvēlējušies. Īsā sprīdī man bija divi negaidīti notikumi. Pirmais – “Vienotības” ātrais sabrukums. Biju domājis, ka viņi atkopsies. Vīlos Piebalgā, mana laika politiķī, kurš toreiz bija noteikts, konkrēts. Tagad Piebalgs mani kā vēlētāju piemānījis. Savlaik balsoju par “Vienotību” un šķita, ka ar bijušo eirokomisāru vadībā partija atgūsies. Piebalgs bijis virsotnēs, kur varēja analizēt, pamācīties, kā strādā politiskās partijās, bet “Vienotības” lejupslīde turpinājās, un tā intelekta noiešana no skatuves, kāds tur bija, būs zaudējums valsts politikai. Bet ir plusiņš. Māris Kučinskis izrādījās labāks premjers, nekā skeptiķi paredzēja. Amatā mierīgs, nosvērts, dažādu pušu argumentu līdzsvarotājs. Viņam ir tāda stabila, nacionālpatriotiska, zemnieciski apdomīga pieeja. Māris vēl nav kļuvis valstsvīrs, bet ļoti tuvojas šim mērķim. Patlaban nesaprotamākais ir jaunpartiju veidošanās process. Ja visi zirnekļi, skorpioni nav varējuši sadzīvot savā starpā un cer, ka, apmainot krātiņu, veiksies labāk – tā būs alošanās. Politiķiem Latvijā jākļūst līdzsvarotākiem, nav jāmetas no viena grāvja otrā un pēc tāda principa jāatver jaunas partijas.
Pieminējām ulmaņlaikus. Vai jums prātā trāpīgs apzīmējums pašreizējiem laikiem? Oligarhu gadi?
Grēcīgā noskaņā iedomājos – kas zina, varbūt oligarhi nevilšu bijuši par attīstības dzinējspēku, jo parādījuši, kā nevajag darboties pie varas? Parādījuši arī, ko var sasniegt vīri, kam pietiek nekaunības un prāta. Tas tāds cinisks skatījums, kas neder par mācību cilvēkiem. Tomēr oligarhu atrašanās varā radījusi spriedzi sabiedrībā, kas liek smadzenēm kustēties, ja negribi tikt izmests žogmalā. Salīdzinot pirmās neatkarības gadus ar atgūtā valstiskumā nodzīvotiem, materiālās labklājības ziņā nešaubīgi dzīvojam labāk. Garīgi emocionālo vērtību ziņā toties esam zaudētāji. Kaut kā izšķīstam kopējā globālā politikā. Jautājums – vai nākamos 20 gados izšķīšana nesīs pozitīvas emocijas un attīstību un par kādu cenu gūsim vēl lielāku labklājību? Nešaubos, uz augšu tiksim, bet kāda būs cena? Atkarība no globalizācijas turpināsies, bet mēs varam glabāt savu iekšējo garīgo spēku, latvisko kultūru, mentalitāti.
