Turklāt Ulmaņa nacionālisms nav naidīgs, agresīvs, bet mazas tautas pašapziņu ceļošs. Svētākā, vērtīgākā īpašība, bez kuras tauta nepastāvētu. 16
Daudzi saka – tā šodien trūkst.
Mūsu acu priekšā ir atjaunotās neatkarības politiķi. Nevaru teikt, ka viņi sveši savai nācijai. Kaut rīcība nereti nesapasējusi ar nacionāliem principiem. Nacionālo pārliecību nevar izsvēpēt vai ar uguni izdedzināt. To var galināt, aprakt, bet tā tāpat kaut kur gaisā vēdīs.
Mums gan ir kosmopolītiski ļaudis, latvieši, kuri nemaz vairs negrib būt latvieši.
Latvietību nolieguši eksemplāri bijuši visos laikos. Bet nav cilvēku spēkos iznīcināt to, kas radīts no Dieva un dabas. Nācijas dzimšana nav tikai politisku darbību produkts. Neviena politiska partija nespēj ne radīt, ne iznīdēt nāciju. Žēl, ka šodienas Latvijas partijas īsti nezina, ko darīt. Deviņdesmitajos gados vēl varēja taisnoties, ka mācāmies demokrātiju, bet tagad salasa 200, 300 cilvēkus, cep partiju pēc partijas. Bet cik dziļi viņi ir iekšā valstiskā procesā, par tautai tiešām nozīmīgo?
Šodien nav tāda tipa vadītāju, kāds bija Ulmanis. Kur tādi radīsies? Ko varu teikt – ir nopietni jāmācās, jāmīl sava zeme un manta jātur par lietu, kuras ir tik, cik vajag, ne vairāk. Ja mantkārība iedegusies kā melnais azarts vairāk un vairāk un tas piešķir dzīvei jēgu, tad tas pamats zūd. Mūsdienu politiķiem tā ir viena no smagākām slimībām.
Tuvojas valsts simtgade. Vai un kā jubilejas reizē pieminams Latvijas cēlājs Kārlis Ulmanis? Pats esat piedalījies prezidenta atdusas vietas meklējumos – vai to turpināt bezcerīgi? Vai kaimiņvalsts arhīvos nav iegūlušās neatdotas liecības par Ulmani?
Apmēram 15 gadus esmu veltījis Ulmaņa pīšļu meklējumiem. Šai garai vēsturei esmu pielicis punktu. Manuprāt, kapavietu vairs nevar atrast. Var uziet viņa lietotu nazīti, kabatas grāmatiņu, drēbes gabalu, esam apsekojuši visus cilvēkus, kam vien bija jel kāds sakars ar aizvesto Kārli Ulmani, bet pagaidām strupceļš.
Pa kapiem nemitīgi nav ko staigāt. Jāgodina cilvēka darbi. Arī arhīvos darījām, cik bija spēkos. Pēc mana lūguma ASV prezidents Klintons jautāja Krievijas prezidentam Jeļcinam, paši ar viņu runājām, un prezidents uzdeva kompetentām personām paskatīties. Bezcerīgi. Var būt dubulta spēle. No vienas puses, nevēlēšanās parādīt melnos darbus, taču paaudze, kura tos darījusi, ir aizgājusi. Tomēr dokumenti neparādās, kaut to, kam tie kaitētu, nav. No otras puses, bija 1942. gads. Jukas, kad pirmām kārtām glāba ādu, bet dokumentu reģistrācija, lietvedība notika haotiski. Nav izslēgts, ka arhīvā tiešām nekā nav. Tāpēc valsts gadadienā vairāk jādomā par Ulmaņa garīgā mantojuma glabāšanu. Var ķīvēties ap personību, bet Ulmaņa zvaigzni no Latvijas karoga nekādi neizņemt. Rosināju Vēstures institūta direktoru Gunti Zemīti, ka derētu zinātniskas konferences sarīkojums kā vēsturisks atskats uz Ulmaņa atstātām vērtībām un veikumu. Vara izvairās. Interesants fenomens – kas nokļūst pie varas, sāk tā kā baidīties.
Pie varas ir Ulmaņa dibināta partija.
Varu dala. Mums valda koalīcija. Bija izgatavots piemineklītis, ko domāja uzlikt miršanas vietā. Tas neizdevās, pieminekli atveda uz Latviju. Runājām ar liepājniekiem. Sākumā – o, jā! Tas būtu lieliski! Kad pilsētas vadībai vajadzēja likt pēdējo parakstu, ka statuja stāvēs centrālā laukumā visu apskatei – nē, to ne. Nemeklēju vainīgos, bet tad Valkas mērs Krauklis, kuru neturu aizdomās par kvēlu ulmanistu, bet kurš vienkārši enerģisks vīrs, teica – lai Valkā stāv piemineklis. Par ko man nav izdevies pārliecināt politiķus – lai mācās labāko no Ulmaņa. Negāniet, nekritizējiet – labāk neaizmirstiet, ko viņš darījis. Akadēmiķis Stradiņš sacījis – bez Ulmaņa 18. novembra Latvija nav iedomājama. Ziniet, varbūt objektīvas Ulmaņa darbības izvērtēšanas laiks vēl nav pienācis.
Pirms prezidēšanas bijāt Zemnieku savienības biedrs. Kādēļ pēc pils posteņa atstāšanas neatgriezāties “dzimtajā” partijā?
Prezidenta laiks uz cilvēku atstāj padziļas pēdas. Sapratu, ka atgriezties būtu ļoti sarežģīti. Otrkārt, 90. gados partijas veidojās, Latvijas lielkapitāla spēcīgi ietekmētas. Un par LZS toreiz šefību pārņēma Lembergs & Co. Ar viņu man nevarēja būt pa ceļam.
Ak tā?
Pateicoties Lembergam, Latvijas Zemnieku savienība (LZS) tolaik izglābās no politiska un drīza finansiāla bankrota. Gods kam gods, politisko seju, raksturu, domāšanu, pateicoties Ulmaņa izstrādātiem melnrakstiem, partija tomēr saglabājusi. Šodien neasociēju LZS ar Lembergu. Viņš, protams, stāv netālu no visa, bet Zemnieku savienība ar Nacionālo apvienību ir divi spēki, kas pašlaik politiskajā kartē izskatās stabilākie. Cita lieta – cik nacionāli noskaņoti mūsu politiķi ir? Mīļā Nacionālā apvienība ap šo jautājumu vien tinas, un tad jau latviešiem partiju vajadzētu turēt kā dārgu relikviju, bet cik reāli un patiesi ir spēts aizstāvēt nacionālās intereses?
Prezidents Vējonis samērā negaidīti uzrunāja parlamentu par tautas vēlēta prezidenta idejas iedzīvināšanu, un darba grupa deputāta Baloža vadībā sagatavojusi vielu, ko frakcijās pārdomāt šai virzienā. Kādu galu tam redzat?
Tas nebūs – man nav bijusi iespēja šai sakarā pārmīt domas ar prezidentu, bet politiķi domā vienu, runā otru un līdz darīšanai nav tikuši. Tautas vēlēts prezidents ir pateicīgs temats diskusijai, argumentu kaujām un vēlētāju vilināšanai, bet pārāk nopietns būtiskām darbībām. Balodis, augsti profesionāls jurists, mēģinājis kustināt prātus šai virzienā, bet esmu sastapis maz cilvēku, kuri pārliecināti, ka konkrētajā valstī, konkrētajā laikā un situācijā vajadzētu dibināt tautas prezidenta institūciju. Uzsveru šos trīs momentus, jo situācija var mainīties. Tajā krēslā nosēdēju sešus gadus, bet no tām pozīcijām domāju joprojām vairāk nekā 20 gadus. Sveru, analizēju, un man nav neviena pierādījuma, ka es būtu valsti pagriezis citādāk ar tautas dotu mandātu. Otrs arguments, ka esam tik sašķelta sabiedrība, kur uzlikt atbildību tautas pleciem nebūtu prātīgi. Viens otrs grupējums noasiņotu cīņā par amatu.
