Zagļi atgriezās 26
12. janvārī minūti pāri trijiem naktī Mairim piezvanīja mamma. Viņa dzīvo līdzās ceļam, kas gar fermu ved Lietuvas virzienā. Viņu savukārt bija pamodinājusi kaimiņiene, kas redzējusi, ka garām pabrauc sarkans traktors.
“Lecu biksēs un ar vieglo automašīnu braucu uz fermu. Belarusa nebija. Griezu riņķī un traucos uz robežu, kur biju plkst. 3.14. Pa starpu piezvanīju Valsts policijai “112” un izstāstīju notikušo. Šie solīja zvanīt Lietuvas kolēģiem. Vēl pa ceļam notriecu buciņu, bet par to man nebija laika domāt,” pirmos brīžus atceras saimnieks.
Kā jau pēc piedzīvojumu beigām videoierakstos Mairis redzēja, traktors pie fermas bez gaismām sāka kustēties plkst. 2.24 un pie ceļa uz Lietuvu sagaidījis kādu auto ar gaismām. Kad tas pabraucis garām, viņam pakaļ plkst. 2.58 nu jau ar gaismām braucis arī traktors. Diemžēl nekādas detaļas saskatīt nav iespējams. Abi stāvi gan izskatās tie paši, kas pirmajā reizē.
Ierakstā var redzēt, ka pēc vieniem naktī putenī no lauka puses ierodas zagļi. Apiet apkārt teļu fermai un dažas minūtes nogaida uz tās uzbrauktuves. Tad pieiet pie salmu stirpām un atkal mazliet nogaida un tikai tad dodas uz jauno govju fermu, kas no vecās fermas atrodas pussimts metru. Pie fermas stāv traktori. Visa uzmanība tikai belarusam, kuram šoreiz gan durvis ciet. Viens sameklē dakšu un minūtes divdesmit ar to darbojas, līdz izņem stiklu un pa to ierāpjas kabīnē. Otrs visu laiku staigā šurpu turpu. Atkal tiek meklēta aizdedzes atslēga aiz sēdekļa, kuras tur šoreiz nav. Pusstundas laikā tiek noņemts instrumentu panelis, traktors iedarbināts un piebraukts pie ceļa, kur tas kādu pusstundu stāv – acīmredzot, lai saprastu, vai līdz saimniekam nav aizgājis kāds slēpts signāls vai saimnieks nav pamodies no kāda trokšņa. Tāpat, iespējams, tiek pārbaudīts, vai ceļš uz Lietuvu ir brīvs, jo skaidrs, ka zagļiem ir vismaz viens, ja ne vairāki pavadoņi. Kamēr viens darbināja traktoru, otrs staigāja uz vakts ar dakšu rokās. Kad traktors sāka kustību, cilvēks ar dakšu aizskrēja ārpus kameru redzamības.
Pakaļdzīšanās
“Pāri robežai uzreiz bija Klīkoļu ciems. Tur ceļi šķīrās, un man likās, ka traktors devies Jaunās Akmenes virzienā. Sapratu, ka nekur tālu tas nevarēja būt aizbraucis. Taču, nobraucis astoņus kilometrus, griezos riņķī un atgriezos Klīkoļos. Tur satikos ar dēlu Gintu, kuru arī biju izsaucis palīgos. Pagriezāmies pa labi un drīz vien ieraudzījām traktora pēdas. Uz ceļa bija viegls sniegs,” stāsta Mairis.
Dažviet nokļūdoties pēdu meklējumos, ik pa laikam sazvanījies ar Latvijas policistiem, lai precizētu atrašanās vietu, un pēc tam arī Lietuvas policistiem. Kādā krustojumā atkal nogriezies nepareizi un nokļuvis Mažeiķos. “Braucot atpakaļ, pie slēgtas dzelzceļa pārbrauktuves satikos ar divām lietuviešu policistu ekipāžām, kas bija izsauktas. Braucām tālāk kopā un kādā no krustojumiem pamanījām traktora pēdas, kas ved Trīšķu pilsētiņas virzienā,” nakts piedzīvojumus atceras saimnieks.
Pirms Trīšķiem pretim brauca viena no divām policijas ekipāžām, kas pirms kāda laika bija aizbraukusi pa citu ceļu, bet arī traktoru nebija redzējusi. Kur tas izčibējis? Dodoties pilsētā, vajātāji pamanīja traktora pēdas, kas ieved otrās mājas pagalmā un no tās izved. Acīmredzot pa priekšu braucošais zagļu izlūks pamanījis pretim braucošos policistus un devis komandu uz brīdi nobraukt no ceļa un palaist policistus garām.
