Uzņēmējs Māris Martinsons: Tērēt mēs protam, bet nopelnīt? 0
Latvijā netrūkst politisku solījumu, taču pietrūkst ilgtermiņa stratēģijas, drosmes pieņemt nepopulārus lēmumus un spējas radīt uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi. Tā sarunā mmnews.eu ar bijušo ārlietu ministru Jāni Jurkānu un portālu mmnews.eu Latvijas situāciju vērtē uzņēmējs Māris Martinsons. Savukārt Jānis Jurkāns pievērš uzmanību jostu savilkšanai: krievs nāks, krievs uzbruks, tāpēc savilksim jostas, un drošībā aiziet milzīga nauda. Vai tā tiek izsaimniekota vai tērēta lietderīgi, tas ir cits jautājums. Sarunā tiek apspriesta valdības veidošana, Apvienotā saraksta vēlēšanu panākumi, mazākuma valdības riski, valsts parāds, sabiedrības pasivitāte, birokrātija, būvniecības nozares izaicinājumi, airBaltic nākotne, partnerība lielajā biznesā, investīciju piesaiste un Latvijas ekonomikas attīstības perspektīvas.
Valsts gaida, politiķi svin
Jānis Jurkāns: Valsts gan nav briesmās, tomēr tā gaida. Ir notikušas vēlēšanas, jāveido jauna valdība, bet pagaidām valda politiska nenoteiktība. Politiķiem taču būtu jādomā par valsti.
Māris Martinsons: Man rodas iespaids, ka uzvarētāji ir tik lielā eiforijā par vēlēšanu rezultātiem, ka valsts ir palikusi otrajā plānā. Elementāri: tiek paziņots, ka sarunas par valdības veidošanu tiek atliktas par nedēļu. Tas nozīmē, ka valdības izveide nav prioritāte. Viņi jūtas tik labi, ka tas nav primārais.
Jānis Jurkāns: Es vēroju, kā Kulbergs uzvedās Briselē, ļoti pašpārliecināts. Šodien droši vien tas viss ir sakāpis galvā, jo cipars ir milzīgs: 41 mandāts. Tāda rezultāta Latvijā nekad nav bijis. Jautājums, kā viņi paši jūtas iekšpusē.
Māris Martinsons: Manuprāt, iekšpusē viņi jūtas pārāk labi. Mans priekšstats ir tāds: kur divi latvieši, tur divas partijas. Apvienotais saraksts ir salikts no četriem grupējumiem, un tas būs viens no galvenajiem jautājumiem. Sāksies domstarpības, sāksies amatu dalīšana.
Daļa deputātu pat nekad nav redzējuši cits citu. Iespējams, tikai pirmajā kopīgajā sēdē viņi visi satiksies.
Mana prognoze: ambīcijas ar laiku pieaugs. Premjers, visticamāk, nodibinās jaunu partiju. Un tas, teiksim tā, būs beigu sākums.
Jānis Jurkāns: Un kas ir partijas kodols?
Māris Martinsons: Kodols jau ir skaidrs. Bet iekšienē notiek lietas, kad cits citu pārmāna. Sākumā mēģināja pārvilināt cilvēkus no citām partijām, kas būtu gatavi kļūt par neatkarīgajiem. Tagad pārdale notiek pašu iekšienē: kurš kurā blokā būs.
„Jau tas vien rāda, ka vienotība tur diez vai būs.”
Mazākuma valdība – risinājums vai strupceļš?
Jānis Jurkāns: Ko tu saki par to, ka Kulbergs varētu iet uz mazākuma valdību un gaidīt Šlesera labvēlību?
Māris Martinsons: Šlesers ir paudis, ka būtu gatavs valdību atbalstīt ar nosacījumu, ka tajā nav Vienotības. Varbūt mazākuma valdība šajā situācijā nav sliktākais variants. Bet es neredzu, kā viņi spēs sastrādāties un nodrošināt rezultātu ar mazākuma valdību.
Jānis Jurkāns: Es nekad neesmu piedzīvojis, ka mazākuma valdība Latvijā strādātu.
„Mazākuma valdība Latvijā patiesībā ir strupceļš, jo vienmēr pastāv politiskās šantāžas iespējas.”
Redzēsim, kā situācija attīstīsies. Bet es pieņemu, ka viņš šodien nevar atļauties iet kopā ar Vienotību.
Māris Martinsons: Ja viņi aizies kopā ar Vienotību, viņi paši būs nodevuši savus principus. Viņi vienmēr ir deklarējuši, ka viņu partneris ir Nacionālā apvienība. Visticamāk, tā arī būs. Un 51 balss tomēr ir vairākums.
Jānis Jurkāns: Kaprīzes jau sākušās. Jau skaļi runā par to, kā tiks sadalīti amati, piemēram, kurš gribēs ārlietu ministra krēslu. Viņi sāks plēsties, tad redzēs.
Māris Martinsons: Es domāju, ka iekšienē būs daudz nesaskaņu. Viņi jau ir katrs pats par sevi: katram savi spēki, savas intereses, savas prioritātes. Šobrīd tas vēl nav tik aktuāli. Bet tiklīdz sāksies budžets un ministriju sadale, katrs vilks uz savu pusi.
Es neesmu redzējis nevienu valdību un nevienu partiju, no kuras kāds nebūtu atdalījies.
Jānis Jurkāns: Tas atkarīgs no tā, vai partija ir pie varas. Savulaik no Latvijas ceļa neviens neaizgāja, jo tas bija pie varas, dalīja amatus, un cilvēki turējās kopā. Šodien arī jebkuram neatkarīgajam ir grūti rīkoties pretēji mandātam, ko viņam devuši vēlētāji. Tāpēc manuprāt Apvienotais saraksts kādu laiku varētu labi darboties. Ko tu saki?
Māris Martinsons: Katram savs krekls tuvāks. Tā ir bijis un būs. Kulbergs bija premjers dažus mēnešus, bet tā bija tikai iesildīšanās.
„Īstais pārbaudījums būs tad, kad būs jāsastāda budžets, jāapsola visiem un vēl arī jāizpilda.”
Un tas nav vienkārši, jo valstī ir lielāka krīze, nekā daudzi domā. Valsts ārējais parāds turpina pieaugt, un mēs taisāmies aizņemties vēl.
Parāds aug, un mēs gribam būt priekšzīmīgi
Jānis Jurkāns: Kāpēc līdz šim ne finanšu ministri, ne premjeri nav mēģinājuši runāt par parāda atmaksas atlikšanu vai restrukturizāciju?
Māris Martinsons: Mēs savos lēmumos esam pārāk kategoriski. Mēs esam vieni no priekšzīmīgākajiem attiecībā pret Eiropas Savienību.
„Mēs gribam izpildīt visus kritērijus, un reizēm rodas iespaids, ka tas mums ir svarīgāk nekā pašu iedzīvotāju labklājība un valsts intereses.”
Latvija salīdzinoši ir kā viens liels uzņēmums. Ja mēs nespējam to pārvaldīt, kaut vai cilvēku labklājības līmenī, tā ir liela problēma.
Jānis Jurkāns: Pieņemsim, nauda būs, valdība to aizņemsies. Kur to likt iekšā? Kuras nozares attīstīt?
Māris Martinsons: Tā jau ir lielākā problēma: mums nav stratēģijas. Pirmām kārtām jāceļ iedzīvotāju labklājība. Otrām kārtām medicīna, izglītības reformas. Līdz šim tās bijušas tukšas runas.
Ir jāpieņem nepopulāri lēmumi, piemēram, par to pašu veselības apdrošināšanu. Tā tika izstrādāta, bet, tā kā cilvēkiem tas nepatika un tuvojās vēlēšanas, nekas netika darīts.
Būs interesanti paskatīties, kāda būs premjera reakcija, kad viņam būs spiediens no pašu partijas un ministrijām, kas prasīs budžetu, un viņam būs jāatsaka.
„Šobrīd mēs tērējam vairāk, nekā ieņemam. Un to sedzam ar aizņēmumiem.”
Kāpēc latvieši neiet ielās
Jānis Jurkāns: Cik liela ir tautas pacietība? Ir medicīna, skolotāji un tā tālāk, bet neviens neiet ielās tādā skaitā, lai valdība būtu spiesta to respektēt. Paskaties, kas notiek Francijā. Cik ilgi latvieši tikai savilks jostas un pakļausies?
Māris Martinsons: Ja paskatāmies vēsturiski, latviešu tauta ir ļoti izturīga. Cilvēki gaida un visu laiku cer, ka kaut kas mainīsies.
Itālijā vai Francijā tauta savu neapmierinātību pauž daudz aktīvāk. Francijā gandrīz katru nedēļu ir kāds streiks. Sabiedrība aktīvi pauž neapmierinātību un pieprasa pārmaiņas.
Jānis Jurkāns: Francijā ir cita politiskā kultūra. Tur ir arodbiedrības. Vai mums ir arodbiedrības?
Māris Martinsons: Teorētiski skaitās, ka ir. Bet par tām nekas nav dzirdēts. Un tā ir problēma.
Būvniecībā katrs cīnās par sevi
Jānis Jurkāns: Celtniecība ir viens no taviem biznesiem. Vai celtniekiem ir sava arodbiedrība?
Māris Martinsons: Vēsturiski lielākie būvnieki apvienojās, un tika panākta ģenerālvienošanās par atalgojumu nozarē. Tas bija nozīmīgs sasniegums.
Taču šobrīd uzņēmēji lielā mērā katrs cīnās par sevi. Nozares organizācijas pamazām zaudē ietekmi. Tā ir viena no mūsu lielākajām problēmām. Tāpēc arī arodbiedrību mums nav.
Jānis Jurkāns: Katrai nozarei taču ir svarīgi arī piedalīties likumdošanas pilnveidošanā. Kas ir tie celtnieku lobiji, kas iet uz parlamentu un saka: šis likums neder, šis jāpārtaisa?
Māris Martinsons: Vēsturiski Latvijas Būvuzņēmēju partnerībā (kopš 2022. gada – Latvijas Būvuzņēmēju apvienība. – Red.) piedalījās lielākie būvniecības uzņēmumi. Taču laika gaitā lielie būvnieki no šīs organizācijas ir izstājušies.
Saziņa ar valsts institūcijām joprojām notiek, bet, manuprāt, nozares interešu pārstāvība ir ļoti vāja.
„Latvijā lobēšana bieži tiek uztverta kā korupcija vai konkurences pārkāpums.”
Man rodas iespaids, ka Latvijā lielie būvniecības uzņēmumi zaudējuši savu agrāko lomu. Šobrīd dominē vidēja mēroga uzņēmumi, un dažkārt šķiet, ka valstij lielie uzņēmumi nemaz nav vajadzīgi.
Jānis Jurkāns: Kā ir ar speciālistiem nozarē? Metinātāju nav?
Māris Martinsons: Tā ir ļoti liela problēma. Ja skatāmies uz būvniecības apjomiem Latvijā, ar vietējiem darbaspēka resursiem vien mēs tos vairs nevaram nodrošināt.
Mums jārēķinās ar viesstrādnieku piesaisti, ja vēlamies projektus īstenot kvalitatīvi un noteiktajos termiņos. Tā ir realitāte, ko nevar ignorēt.
Kulberga fenomens
Jānis Jurkāns: Ar ko, tavuprāt, skaidrojams Andra Kulberga un Apvienotā saraksta panākums?
Māris Martinsons: Parādījās jauna seja: cilvēks, kurš lika cilvēkiem noticēt, ka šajā valstī kaut ko var mainīt. Tur ir daudz faktoru un sakritību.
Liela daļa vēlētāju līdz pat šai dienai neatšķir, kas ir ZZS un kas ir Apvienotais saraksts. Aizejot pie urnas, viņi ierauga uzvārdu Kulbergs un pieliek ķeksīti.
Otrkārt, vēlētāju aktivitāte bija ļoti zema. Cilvēki netic, ka varētu būt kādas pārmaiņas, un negrib tērēt laiku.
Kulbergu pēc dažiem mēnešiem premjera amatā ir grūti vērtēt. Uz iepriekšējo fonu viņš spīdēja, un tas tautai patika. Ja paskatāmies uz kadriem, ir iesaistījušies jauni cilvēki, un tas varbūt ir labi.
„Bet pēc būtības nekas nav mainījies. Būtībā tie paši cilvēki, tikai citās lomās.”
Drošība – sauklis, ar ko attaisnot visu?
mmnews.eu: Kādām, jūsuprāt, būtu jābūt svarīgākajām prioritātēm jaunās valdības deklarācijā, neskaitot valsts drošību?
Jānis Jurkāns: Drošība ir tas moments, kad tautai saka: savelciet jostas. Krievs nāks, krievs uzbruks, tāpēc savilksim jostas, un drošībā aiziet milzīga nauda. Vai tā tiek izsaimniekota vai tērēta lietderīgi, tas ir cits jautājums.
„Drošība ir ļoti labs sauklis, ar ko jebkurai valdībai attaisnot finansiālās problēmas.”
Māris Martinsons: Es piekrītu Jānim. Kurš gan balsos pret drošības budžetu? Tā šodien ir prioritāte, un tāpēc daudzi ar to spekulē. Taču zem drošības budžeta mēs mēdzam iekļaut arī izdevumus, kuriem ar drošību nav tiešas saistības. Tajā pašā laikā veselības aprūpei un izglītībai naudas nepietiek.
Pret NATO un Eiropas Savienību mēs esam priekšzīmīgi, bet izglītības reformu nav, veselībā ir problēmas. Nevar būt tā, ka vienā virzienā mēs atrodam naudu, bet citur tās nepietiek.
Es uzskatu, ka visam jābūt sabalansētam. Un pats galvenais: nepietiek ar to, ka valsts tērē. Valstij jādomā arī par to, kā nopelnīt.
Ierēdņu varētu būt uz pusi mazāk
Jānis Jurkāns: Tas visu laiku man ir uz mēles: kā mēs pelnīsim naudu Latvijā?
Māris Martinsons: Vispirms mums ir jāsakārto pašas valsts pārvalde. Mums dublējas ministriju un dažādu iestāžu funkcijas. Ir milzīgs administratīvais aparāts. Vai kāds patiešām ir izvērtējis, cik no tā visa ir nepieciešams?
„Es domāju, ka mēs varētu samazināt ierēdņu skaitu pat uz pusi un valsts darbībā nekas būtiski nemainītos.”
Mēs dzīvojam laikā, kad tehnoloģijas un mākslīgais intelekts ļauj automatizēt ļoti daudzus procesus. Piemēram, ja cilvēks iesniedz visus nepieciešamos dokumentus un tie atbilst noteikumiem, kāpēc lēmuma pieņemšanai vajadzētu būt atkarīgai no konkrēta ierēdņa subjektīvā vērtējuma?
Jo vairāk ir šādu subjektīvu lēmumu, jo lielāks ir birokrātijas un iespējamas korupcijas risks.
Jānis Jurkāns: Bet ierēdņiem arī ir jādod darbs.
Māris Martinsons: Te ir interesants jautājums par mākslīgo intelektu un tā ietekmi uz nodarbinātību.
Ir pat tāda filozofiska versija, ka nākotnē mākslīgais intelekts varētu radīt tik lielu ekonomisko pienesumu, ka sabiedrībai būtu izdevīgāk daļai cilvēku maksāt pabalstus.
Es nesaku, ka tā ir jādara. Tā ir tikai viena no versijām, par kuru var diskutēt.
Jānis Jurkāns: Tomēr katrs normāls cilvēks grib būt nodarbināts. Vienalga, vai strādā mājās vai iestādē, cilvēks grib darbu.
Korupcija – gadiem uz vietas
Jānis Jurkāns: Kulbergs ir runājis par cīņu ar korupciju. Starptautiskajos vērtējumos Latvijas vieta gadiem ir bēdīga, un visi to zina. Tad es gribētu saprast, ko viņš ir iesācis.
Māris Martinsons: Tas patiešām ir interesants jautājums. Tie reitingi gadu pēc gada: mēs esam uz vietas. It kā cīnāmies ar visu pēc kārtas, bet tai pašā laikā ne ar ko.
airBaltic – jāglābj, bet vispirms jāsaprot mērķis
mmnews.eu: Pievēršoties airBaltic: kā vērtējat valsts rīcību ar šo uzņēmumu?
Māris Martinsons: Vispirms ir skaidri jādefinē mērķis. Ko mēs kā valsts vēlamies no šīs aviokompānijas? Kādu lomu tai paredzam ekonomikā, tūrismā un starptautiskajā savienojamībā? Vai kāds vispār ir izvērtējis tūrisma plūsmu?
Mēs visu laiku runājam par zaudējumiem, bet neviens nav pateicis konkrēto iemeslu, kāpēc tie zaudējumi airBaltic visu laiku ir.
Jānis Jurkāns: Ir vēl viens aspekts: politisks. Es zinu divus Latvijas zīmolus, kas ir pazīstami pasaulē: airBaltic un Latvijas balzams. Tas nav joks. Tāpēc airBaltic vajadzētu glābt kaut vai kā valsts zīmolu. Nezinu, ko darīt, bet neļaut tam nogrimt.
Māris Martinsons: Es esmu pilnīgi par. Tā ir viena no lietām, ar ko Latvija var lepoties. Ne igauņiem, ne lietuviešiem tādas nav.
Es uzskatu, ka airBaltic ir jātur pie dzīves līdz pēdējam. Savulaik viens mans partneris teica: nedomā tikai par tēriņiem, domā, kā vairāk nopelnīt. Manuprāt, tas ļoti labi attiecas arī uz airBaltic.
Varbūt ir vērts apsvērt iespēju veidot to par sava veida tautas aviokompāniju.
„Es domāju, ka daudzi cilvēki būtu gatavi iesaistīties, atbalstīt un pat ziedot, lai airBaltic saglabātos.”
Taču vispirms ir jāsaprot, kāpēc uzņēmumam rodas zaudējumi un kā tos novērst. Ja mēs varam atļauties maksāt attiecīgu algu organizācijas vadītājam, mēs tikpat labi varam piesaistīt pasaules līmeņa speciālistus, kas pateiktu cēloņus un ieteiktu risinājumus.
Un vēl viena lieta: neviens politiķis pirms vēlēšanām negrib nākt ar sliktām ziņām. Tāpēc es domāju, ka airBaltic jautājums tuvākajā laikā kļūs par vienu no galvenajiem politiskajā dienaskārtībā.
Ļoti līdzīga situācija ir arī ar Latvijas balzamu. Bet tas jau ir nākamais stāsts.
Šķēle, Šeflers un partnerība lielajā biznesā
Jānis Jurkāns: Tu esi sekojis līdzi Šeflera un Šķēles attiecībām? Savulaik viņi bija lieli draugi, tagad starp viņiem ir konflikts. Es neesmu iedziļinājies, kas tur pamatā. Bet esmu ievērojis: ja lielā biznesā ir partnerība, beigu beigās bieži ir mēģinājums no partnera tikt vaļā. Labāk vienam pašam, nekā lai kāds visu laiku elpo pakausī. Vai tā ir?
Māris Martinsons: Man liekas tieši otrādi. Partnerība ir riska sadalīšana un vienlaikus arī pienesums. Jautājums ir tikai, vai atbildība ir pareizi sadalīta. Tas ir uzņēmuma pārvaldības jautājums.
Ja runājam par Šefleru, viņš pēc būtības grib darīt visu viens. Viņam ir viens no lielākajiem degvīna zīmoliem pasaulē, un viņš to vada pats. Nepieaicina pasaules līmeņa speciālistus.
„Ja cilvēks grib vadīt visu pats, viņš nevar būt profesionālis visās jomās.”
Jānis Jurkāns: Viņš ir impulsīvs. Viņam vajag izrādīties.
Māris Martinsons: Viņš spēj ar lielu vērienu noorganizēt jebkuru pasākumu. Bet tajā pašā laikā šodien viņš pieņem lēmumu, rīt to var pārdomāt, parīt pieņemt vēl trešo. Tā ir lielākā kļūda. Pircēju viņam netrūka, bet, manuprāt, tieši šī lēmumu nepastāvība apgrūtināja vienošanos.
Kāpēc investoram izvēlēties Latviju?
mmnews.eu: Pēc virsrakstiem izskatās, ka investīciju piesaistē notiek daudz: uzņēmēju misijas Vācijā, ASV, kurās piedalās desmitiem Latvijas uzņēmumu. Bet, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, rodas jautājums, vai Latvija pietiekami veiksmīgi konkurē par lielajiem investoriem. Kas valdībai būtu jādara citādi?
Māris Martinsons: Pirmām kārtām ir jārada vide, kurā investors grib nākt un strādāt.
Mēs nedrīkstam aizmirst, ka mums blakus notiek karš. Daudzi investori no Eiropas un Skandināvijas uz šo reģionu skatās piesardzīgi. Viņi ieņēmuši nogaidošu pozīciju un neuzskata, ka viņiem būtu jāriskē.
Tāpēc Latvijai ir jāspēj piedāvāt kaut ko tādu, kas šo risku atsver. Ātrākus lēmumus un mazāku birokrātiju. Ir valstis, kurās valdība uz krīzi spēj reaģēt dažu mēnešu laikā, bet pie mums birokrātiskā sistēma ir tik gara, ka pat vienkāršs lēmums prasa ļoti ilgu laiku.
Mums ir jāuzdod sev vienkāršs jautājums: kāpēc investoram izvēlēties Latviju, nevis kādu citu Eiropas valsti?
Kaut viens iemesls, kāpēc mēs esam labāki nekā citur Eiropā?
„Vienīgais, ka mēs esam Eiropas Savienībā un NATO. Bet nekas vairāk tam nav.”
— Māris Martinsons
Jānis Jurkāns: Mēs vēl lepojamies ar to, ka mums ir izglītots darbaspēks.
Aizliegt vai regulēt
mmnews.eu: Jūs kritizējat arī Latvijas pieeju uzņēmējdarbības regulēšanai. Kas, jūsuprāt, būtu jāmaina?
„Mums ir tendence labāk aizliegt, nekā radīt iespējas.”
Māris Martinsons: Piemēram, mēs runājam par kazino aizliegšanu vai dažādiem ierobežojumiem elektroniskajām cigaretēm. Taču aizliegums ne vienmēr nozīmē, ka cilvēki pārstāj attiecīgo produktu lietot vai pakalpojumu izmantot.
Viņi vienkārši atrod citus veidus, kā to iegādāties. Rezultātā varam veicināt nelegālo tirgu un zaudēt nodokļu ieņēmumus.
Es uzskatu, ka daudzos gadījumos būtu jādomā par saprātīgu regulējumu un nodokļu politiku, nevis automātiskiem aizliegumiem.
Piemēram, ja cilvēks vēlas iegādāties cigaretes, valsts var noteikt augstu nodokli un iegūtos līdzekļus izmantot sabiedrības vajadzībām. Bet ar aizliegumiem vien problēmu neatrisināsim.
Kāpēc mēs visu laiku kāpjam uz tā paša grābekļa?
