Juris Lorencs: Āfrika ir vieta, kur briest milzīgi nākotnes konflikti 20
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Es zinu šo pilsētu un ielu, esmu dzēris Etiopijā iecienīto alu “Svētais Juris” tās kafejnīcu terasēs. Tas ir Mekelles pilsētas galvenais prospekts, pa kuru 2. jūlijā Tigrajas pavalsts aizsardzības spēku kaujinieki dzina 7000 sagūstīto Etiopijas centrālās valdības karavīru.
Mēs esam uzvarējuši! Netālu atrodas Mocekļu piemiņas memoriāls, celts par godu Tigrajas Tautas atbrīvošanas frontei.
Kaut kas līdzīgs redzēts senās kinohronikās, kad 1944. gada 17. jūlijā pa Maskavas centrālajām ielām tika dzīti gūstā kritušie vācu karavīri. Uzvarētāji tā mēdz darīt.
Etiopijas gadījumā nezinātājs gan varētu jautāt – kuri te uzvarētāji un kuri ir zaudētāji? Patiesībā uzvarētāju nav, bet zaudētāji ir un būs visa pasaule, Latviju ieskaitot. Vienlaikus Etiopijā notiekošais sniedz vairākas noderīgas mācības.
Etiopija ir federāla valsts, kas sastāv no vienpadsmit reģioniem jeb pavalstīm.
Pašos ziemeļos atrodos Tigrajas pavalsts ar galvaspilsētu Mekelli. Varētu domāt, ka pašreizējās konfrontācijas pamatā ir ne tikai etniska vai reliģiska nesaprašanās, bet pirmām kārtām politisks strīds starp Tigrajas pavalsts vadītājiem un Etiopijas centrālo valdību Adisabebā.
Sākotnējais iemesls tāds arī bija, bet nu jau konflikts pāraudzis prasībās pēc vēl lielākas Tigrajas autonomijas. Etiopija ir kārtējais apliecinājums tam, ka federāli politiski veidojumi ir nestabili, tie slēpj sevī bumbas ar laika degli.
Ja jau savulaik sabruka Austroungārija, Padomju Savienība, Dienvidslāvija un Čehoslovākija, tad kāda garantija, ka mūžīgi pastāvēs Etiopija, Nigērija, Krievija vai Spānija?
Te arī meklējama atbilde uz jautājumu, kāds liktenis gaida Eiropas savienotās valstis, ja tādas nākotnē tiktu izveidotas.
Ironiskā kārtā Etiopijas centrālās valdības karu pret dumpīgo provinci vada 2019. gada Nobela Miera prēmijas laureāts, valsts premjerministrs Abijs Ahmeds Alī. Viņš pieder pie Etiopijas lielākās tautas oromo (35% no valsts iedzīvotājiem) un ir musulmanis.
Savukārt salīdzinoši nelielā tigraju tauta (7% no Etiopijas iedzīvotājiem) ir pareizticīgie.
Un te mēs redzam vēl vienu konfliktu, kas iebūvēts daudzās Āfrikas valstīs uz dienvidiem no Sahāras tuksneša. Proti, tas ir konflikts starp kristietību un islāmu, kas lēnām, bet neatlaidīgi no kontinenta ziemeļiem spiežas uz dienvidiem.
Īpaši spilgti tas vērojams Nigērijā, kas faktiski ir sašķēlusies musulmaņu apdzīvotajos ziemeļos un kristīgajos dienvidos.
Ir kāda valsts, kas īpaši ieinteresēta pašreizējā Etiopijas konfliktā, un tā ir Ēģipte. 2011. gadā, izmantojot apjukuma brīdi, kas pēc “arābu pavasara” valdīja Ēģiptē, Etiopija sāka Lielā Atdzimšanas dambja un ūdens spēkstacijas būvniecību uz lielākās Nīlas pietekas Zilās Nīlas upes.
Pagājušā gada vasarā Etiopija sāka piepildīt dambja rezervuāru ar ūdeni. Tomēr starp Nīlas baseina valstīm joprojām nav noslēgta vienošanās, cik ātrā tempā Etiopija to drīkst darīt.
Saprotams, Etiopija būvē dambi ne jau tikai elektrības ražošanai. Grandiozā projekta galvenais mērķis ir lauksaimniecības zemju apūdeņošana.
Bet Etiopija dzīvo hroniskā ūdens trūkumā, taču Ēģiptei Nīlas ūdens ir dzīvības un nāves jautājums. Jau pirms 2500 gadiem grieķu vēsturnieks Hērodots rakstīja, ka Ēģipte ir “Nīlas dāvana”, ka bez Nīlas tā būtu vien izkaltis tuksnesis.
Galvenais iemesls, kāpēc Nīlas ūdens kļuvis tik vērtīgs, slēpjas demogrāfijā. 1991. gadā, kad Latvija pilnībā atguva neatkarību, Ēģiptē dzīvoja 57, bet Etiopijā – 49 miljoni cilvēku. Šodien – 104 miljoni Ēģiptē un 118 miljoni Etiopijā.
Saprotams, ūdens Nīlā nav kļuvis vairāk. Tieši otrādi – klimata pārmaiņu, mežu izciršanas un augsnes erozijas dēļ tā kļuvis pat mazāk.
Āfrika patlaban ir vieta, kur briest milzīgi nākotnes konflikti, cīņa par gabalu maizes un glāzi ūdens.
Vieta, no kurienes uz Eiropu plūdīs jaunas bēgļu straumes. Diezin vai atlikušās dzīves laikā vairs izdosies atgriezties Mekellē.
Dažreiz mani pārņem māņticīgas izjūtas. Daudzās no vietām, kur pabūts mierīgos laikos, agrāk vai vēlāk sākās jukas vai pat karš – Ziemeļkaukāzs, Abhāzija, Dienvidosetija, Krima, Doņecka, Piedņestra, Kirgizstāna, Jemena.
Diemžēl tagad šim sarakstam pievienojusies arī Etiopija.
