Māris Zanders: “Jaunais” kovids vairs nav “vecais” kovids. Jāapelē pie cilvēka egoisma, nevis atbildības par citiem 75
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nesen latviešu valodā iznākušajā zviedru dzejnieka Ērika Lindegrēna krājumā “Vīrs bez ceļa” ir vienlīdz filozofiski dziļš un dzēlīgs aicinājums neiedomāties, ka esi piedzimis kā neveiksminieks, jo tu vienkārši esi piedzimis.
Manā subjektīvā interpretācijā – nevajag dzīvi dramatizēt, jo tāpat problēmu netrūkst.
Lasot 7. jūlijā “Latvijas Avīzes” kolēģu publikāciju par studentu grupu pretenzijām pret Rīgas Stradiņa universitātes izvirzītajām epidemioloģiskās drošības prasībām, man šķiet, ka taisnība ir arī Saeimas deputātes Andas Čakšas televīzijai “Rīga TV24” paustajā viedoklī – ir jāmēģina ar skeptiķiem par vakcinēšanās nepieciešamību runāt vēlreiz un citādi. Bez problēmu piesolīšanas darbā vai izglītības iegūšanas procesā.
Neuzdrošinos apgalvot, ka pārzinu iemeslus, kādēļ gados jauni cilvēki dažkārt nevēlas vakcinēties pret Covid-19, tomēr pieļauju, ka tas lielā mērā ir saistīts ar pārliecību, ka vairāk jāuztraucas ir gados vecākiem cilvēkiem vai cilvēkiem ar citām, kā saka, kaitēm.
Atklāti sakot, ko te jaunajiem pārmest – ilgstoši saslimšanas ar Covid-19 riski publiskajā telpā tieši tā arī tika aprakstīti.
Es mēģinātu likt lietā citus argumentus. Dažādu iemeslu dēļ visnekontrolētākā kovida izplatība norit reģionos, piemēram, Āfrikā un Indijā, kur populācijā dominē gados jauni cilvēki. Sākotnēji tika uzskatīts, ka tieši tādēļ šie reģioni – ja salīdzināja ar “sirmojošajiem” Rietumiem – pandēmiju “pārlaiž” relatīvi viegli.
Vēlāk vieglums izrādījās mānīgs, un tam ir savi no dabaszinātņu viedokļa pilnīgi saprotami iemesli. Ja koronavīruss “satiekas” ar gados jaunu populāciju, tad skaidrs, ka tas nevis bezspēcībā “noplāta rokas”, bet mainās tā, lai varētu jo ērtāk padzīvoties tieši gados jaunu cilvēku populācijā.
Citiem vārdiem sakot, piemēram, pērn gados jaunu cilvēku Latvijā pieņēmums, ka viņiem kovids nopietnas problēmas sagādāt nevar, bija kaut cik pamatots, taču šogad var apelēt pie jauno cilvēku loģiskās domāšanas, norādot, ka “jaunais” kovids vairs nav “vecais” kovids.
Tāpat varētu mēģināt vērsties pie jauniem cilvēkiem vismaz teorētiski vairāk piemītošā elastīguma un atvērtības jaunajam.
Ja viņi, cik varu spriest, tik viegli pieņem “jauno realitāti” bez skaidras naudas, ar tā saukto lietu internetu, ar gatavību vairākkārt mainīt dzīves laikā profesijas un tā tālāk, un tā joprojām, tad principā viņiem tikpat viegli vajadzētu pieņemt arī to “jaunās realitātes” daļu, kurā ir nepieciešamība regulāri vakcinēties pret kārtējiem, pieklājīgi izsakoties, izaicinājumiem mūsu veselībai.
Šajā “jaunajā pasaulē”, kas, atzīšos, man nepatīk, patiesībā nav lielas atšķirības starp manipulācijām ar ķermeni, lietojot virtuālās vai papildinātās realitātes rīkus, vai sevi lielā mērā pakļaujot dažādām mobilām lietotnēm un manipulācijām ar nosaukumu “vakcīna”.
Citiem vārdiem sakot, ja daļēji var saprast visādu man līdzīgu “reakcionāru” piesardzību pret vakcīnām (esmu vakcinējies), tad, kā saka, kas tad jums, jaunajiem un mūsdienīgajiem, par kreņķi?
Respektīvi, vakcīnas ir nevis “sejas televizorā” pamācība, tā ir tāda pati šodienas un vēl jo vairāk rītdienas pasaules sastāvdaļa kā klimata pārmaiņas (šo tēmu, cik var spriest, jauni cilvēki toties saprot ļoti labi).
Jā, tāpēc ka mēs kopīgiem spēkiem esam visu sev apkārt tā sačakarējuši, ka tad, ja jūs esat gatavi kā intriģējošu jaunumu akceptēt no kukaiņiem veidotu pārtiku vai nepieciešamību atteikties no vienreizēja iepakojuma, tad nepieciešamība regulāri vakcinēties pret kārtējo “draņķi” uz šī fona izskatās pilnīgi iederīgi. Nāksies vien aprast.
Man šķiet, ka ir jāapelē pie cilvēka egoisma, nevis atbildības par citiem.
Tas izklausās ciniski, bet tikpat ciniski ir regulāri atgādināt par solidaritāti konkrētajā vakcinēšanās jautājumā, bet vienlaikus citos jautājumos tikpat regulāri rīkoties, šo solidaritāti ignorējot.
Ja jau atbildība par citiem ir tik svarīga, tad kādēļ šīs atbildības daudzinātāji par to “aizmirst”, teiksim, vides vai ekonomiskajā politikā? Jaunie (un ne tikai) šo liekulību redz. Tādēļ labāk “nepacelt balsi” un argumentēt no uzrunāto pašu interešu viedokļa.
