– Mani biedē, ka mūsu sabiedrība iet konservatīvajā virzienā un domā – sievietes varēs piespiest dzemdēt, rādot madonnām līdzīgas būtnes un rīkojot pretabortu kampaņas, kas vaino sievietes. Tas ir ceļš atpakaļ. Tāpēc arī manas izrādes nosaukums ir “Trauki”, jo bieži vien sievieti uzlūko kā trauku, kam jāiznēsā turpinājums. Šajā darbā gribu izpētīt jomas, kur jau no bērnības pret meiteni ir attieksme, ka primāri viņa ir funkcija – tev ir ļoti svarīgi neapsaldēt olnīcas, tu būsi māte. Tiek uzsvērta viņas trauka funkcija. Un dažreiz tas notiek, pirms viņai ir stāstīts, ka tu esi cilvēks, tev ir dažādas izvēles. Jā, tev ir palaimējies, ka tev ir reproduktīvā funkcija, bet tā ir viena no tavām iespējām. Tu vari izvēlēties arī veidot karjeru vai iet klosterī. Primāri esi cilvēks, nevis dzimums, – saka Inga. Papildu vērienu šīm pārdomām piešķir bērna gaidīšanas laiks. Inga stāsta, ka, sākot gatavot izrādi, nav bijusi stāvoklī. Bet tad tā laime un svētība notikusi. Viņa nospēlēs pirmizrādi un pēc tam šo lomu spēlēs aktrise Inga Tropa. 11
– Es jau neesmu aktrise un varu nospēlēt tikai savu paštēlu. Esmu feministe. Bet Ingas Tropas tēls būs arī komisks, tāpat kā sievas un mīļākās tēli. Izrāde nav par vīriešu nīšanu, ka viņiem būtu jāpazūd. Bet par to, ka vajag runāt, runāt atklāti par problēmām un pārdzīvoto. Un vajag kopīgi meklēt risinājumu, kā dzīvot draudzīgi. Līdz ar to arī labāk, – uzskata Inga.
Reklāma
Reklāma
“Ko var iemācīt šādi ģērbušās lektores?” Dzejniece un lektore publiski šausminās un ņirgājas par pasniedzēju apģērbu
499
“Man draudēja publiski, ka mani izkropļos” – saimniecības “Jaunapšenieki” saimniece Agnese par nievām un ļaunumu, ar ko sastopas ikdienā
58
Ēdam katru dienu! Kuros pārtikas produktos ir visvairāk plastmasas?
32
Ejot uz sarunu, domāju – kopš Raiņa un Aspazijas neatceros, ka divi dramaturgi būtu veidojuši ģimeni. Cik liels bija pārsteigums, uzzinot, ka Inga Gaile un Jānis Balodis raksta lugu par Raini un Aspaziju. Nākamgad abiem dižgariem aprit 150 gadu, un Rakstniecības muzejs bija izsludinājis lugu projektu konkursu “Modini kanonu!”.
– Mēs ar Jāni pieteicām projektu, kur rakstām lugu it kā par Raini un Aspaziju, it kā par sevi. Tā ir daudz apspriesta tēma, kā diviem radošiem cilvēkiem ir strādāt kopā, bet tas ir labs veids, laba sintēze. Mums katram, protams, ir sava valoda, atšķiras arī humors. Esmu daudz ekspresīvāka un plakātiskāka, Jānis ir niansētāks, veic pamatīgu izpētes darbu, kamēr es dažreiz paļaujos uz spēju riskēt un intuīciju. Koncentrējamies uz Raiņa un Aspazijas Šveices piecpadsmit gadu periodu. Daudz lasījām viņu dienasgrāmatas un saraksti. Izvēlējāmies divdesmit notikumus no viņu dzīves, un katrs rakstām savus dialogus, savu skatījumu. Režisors Elmārs Seņkovs palīdzēs atrast veiksmīgāko variantu, kā salikt visu kopā, lai nebūtu garlaicīgi. Izpēti sāku diezgan kareivīgā noskaņojumā, ka Rainis ir nomocījis Aspaziju un ka viņa ir upuris, jo pirms trimdas viņai ir milzīgi panākumi. Kastaņolā Rainis raksta ļoti daudz, tur radušies viņa skaistākie darbi, Aspazija raksta ļoti maz. Bet darba gaitā, lasot viņu dienasgrāmatas, Baņutas Rubesas pētījumu, saprotu – nav tik viennozīmīgi, ka kāds te ir sliktais un kāds labais, drīzāk interesanti ir tas, kā tas notiek. Jo šķiet, ka sākumā Rainis un Aspazija ir ļoti laimīgi un arī jutekliskā ziņā ļoti piepildīti. Viņi taču bija jauni cilvēki, spēku pilnbriedā. Un talantīgi, spoži. Kā tas notiek, ka pēkšņi rodas nespēja mīlēt vienam otru. Kāpēc tā notiek, man tas šķiet ļoti interesanti. Kaut vai tā kanonizēšana dzīves laikā. Viņi atbrauc no Kastaņolas un Rīgā viņus nes uz rokām. Bet ko tas nodara personībai? Rainim nepiedod, ka viņš noskūpsta sarkano karogu, bet Aspazijai nepiedod, kā viņa drīkstēja trimdā novecot un vairs nebūt tik skaista!? Un Raiņa ilūzijas, ka viņš būs Latvijas, pat Eiropas prezidents… Un Aspazija viņam nesniedz vairs tik lielu apbrīnu, un viņš gaida to no citām sievietēm… Par katru notikumu rakstām dialogu. Es ļoti aizraujos, man patīk, – priecājas Inga. Bet visi zinām, kāda ir dzīve un cik maz apmaksāts ir literārais darbs.
