17
Reāli stāsti:
Aleksandrs Mališevs (44) strādā par audzinātāju mazākumtautību bērnu grupiņā Rēzeknes novada Audriņu pirmsskolas izglītības iestādē. Aleksandrs stāsta, ka pēc Daugavpils Universitātes beigšanas strādājis skolā par mazāko klašu skolotāju, bet pēc šīs mācību iestādes reorganizācijas viņam piedāvāts darbs bērnudārzā. Tas iepaticies, un tā jau piecpadsmit gadus viņš strādā te. Aleksandram ir jaunāks brālis, kuru nereti nācies pieskatīt. Viņš spriež – varbūt šī pieredze viņu pamudināja savu dzīvi saistīt ar pedagoģiju. Savu bērnu Aleksandram pagaidām nav. Bet viņam ļoti patīk bērni, citādi šajā darbā nebūtu tik ilgi uzkavējies. Būt kopā ar bērniem ir interesanti, viņi ir zinātkāri, vienmēr ar mieru aktīvi rosīties un darīt jaunas lietas, reti atsakās pamēģināt ko jaunu. Agrāk Aleksandrs strādājis ar piecus sešus gadus veciem bērniem, bet no pagājušā gada rudens viņam uzticēti vismazākie – 1,5 – 3 gadus veci mazuļi.
– Grūtāk ar mazajiem ir adaptācijas periodā, kad tie nupat sāk iet dārziņā. Tad viņi reizēm ir raudulīgi. Dažiem bērniem sākumā ir jāpārvar bailes no skolotāja vīrieša, jo viņi mājās, iespējams, ir biedēti ar vārdiem –”ja slikti uzvedīsies, atnāks onkulis un aiznesīs”. Kad bērni pierod pie manis un saprot, ka pāri nedarīšu, nav vairs nekādu problēmu. Es domāju, ka strādāt bērnudārzā vai skolā vīrietim un sievietei ir vienlīdz grūti, dzimumam nav nozīmes. No apkārtējo puses nekad neesmu jutis apsmiešanu par to, ka es, vīrietis, te strādāju, – stāsta Aleksandrs. Lielākoties pamperus mazajiem maina un mutes slauka auklītes, bet, ja gadās, ka tas jāpaveic Aleksandram, nav nekādu problēmu, viņš teic.
Jāpiebilst, ka pagājušajā gadā Audriņu bērnudārzs Aleksandru Mališevu par godprātīgu darbu izvirzīja apbalvošanai pagasta mērogā.
Valdis Zuters (28), Tukuma Raiņa ģimnāzijas fizikas skolotājs: – Strādāt par skolotāju es neplānoju pat tad, kad mācījos Latvijas Universitātē Fizikas un matemātikas fakultātes maģistrantūrā. Lai gan klasesbiedri jau pamatskolā un vidusskolā ieteica man izvēlēties skolotāja darbu. Pat īsti nezinu, kāpēc. Laikam viņi manī saskatīja tādas dotības. Mācoties universitātē, sāku darboties jauno fiziķu skolā, kur guvu pirmo lielo pieredzi ar skolēniem. Tobrīd sapratu, ka man patīk bērniem stāstīt un rādīt to, kas pašam interesē. Kad beidzu studijas, izvērtējot visus “par” un “pret”, nosvēros par labu skolotāja profesijai. Nu jau pagājuši četri gadi, kopš strādāju Tukuma Raiņa ģimnāzijā. Vīlies neesmu. Gluži pretēji – par daudzām lietām pieaug mans entuziasms un prieks. Jo ilgāk strādāju skolā, jo vairāk pārliecinos, ka daudz kas man izdodas arvien labāk, līdz ar to šajā darbā izjūtu lielāku piepildījumu.
Kāpēc ir vērts strādāt skolā? Man patīk komunicēt ar skolēniem. Katru dienu izjūtu prieku ar viņiem tikties un kaut ko iemācīt. Man arī patīk radoši izpausties, interesantā veidā uzskatāmi parādot, kā noris dažādi procesi. Skolotāja profesijā to var labi realizēt, vienlaikus gan radoši izpaužoties, gan pilnveidojot sevi. Man arī patīk pasaules izzināšanas process. Strādājot ar skolēniem, es fizikā un dabas zinībās arī sev nepārtraukti atklāju daudzas jaunas lietas.
Vai Valdis iesaka vīriešiem biežāk izvēlēties skolotāja darbu?
– Es noteikti ieteiktu pamēģināt, ja ir tāda iespēja, jo mēs bieži izvēlamies profesiju, balstoties uz savām dzīves prioritātēm, bet baidāmies pamēģināt kaut ko jaunu, kas var šīs prioritātes izmainīt, uzlabojot dzīves kvalitāti.
Bieži profesijas izvēlē kā viens no galvenajiem kritērijiem tiek izvirzīts atalgojums, aizmirstot par savām izjūtām, veicot šo darbu. Es ieteiktu šīs vēlmes sabalansēt, lai nesanāk tā, ka samaksa ir laba, bet astoņas stundas dienā jāmokās sakostiem zobiem. Varbūt labāk tomēr izvēlēties darbu, kas sagādā prieku un nodrošina nepieciešamo iztiku, un tāds darbs var būt un ir arī skolotāja darbs. Dari to, kas padodas un patīk, un, visticamāk, ka viss pārējais nepieciešamais arī atnāks. Ne vienmēr ir jāpelna tūkstoši, lai būtu priecīgs. Domāju, labāk ir pelnīt nedaudz mazāk, bet darīt to, kas padodas un patīk, – teic Valdis Zuters.
