Draudzēsimies Facebook? 0
Nopūtos un braucu vien mājās, kur mani neviens negaidīja: bērni skolas brīvlaiku pavadīja pie maniem vecākiem, bet vīrs darba darīšanās bija devies uz dakteru konferenci Dānijā (gandrīz nešaubījos, ka tur viņu visā godībā pavadīja Glodene). Pārradusies pagatavoju sev tomātus ar mocarellu, ieslēdzu datoru un sāku meklēt Čelentāno dziesmas. Iegāju arī sociālajos tīklos, lai paraudzītos, vai bērni nav atsūtījuši kādu vēsti – šādi viņi sazinājās daudz labprātāk nekā pa telefonu. No maniem mīlulīšiem ne miņas, toties Facebook mani gaidīja pārsteigums. “Sveika, vai vēl atceries stopētāju uz A7?” Ar šādiem vārdiem uzaicinājumu draudzēties bija atsūtījis neviens cits kā mans šīsdienas pasažieris.
Desmitreiz nomēri un tad griez.
Savu principu šoreiz pavisam aizmirsu un apstiprināšanas pogu nospiedu sekundes simtdaļā pēc īsā ievada izlasīšanas.
Acumirklī noskanēja signāls, kas ziņoja, ka sarakstē pienācis jauns paziņojums.
“Cik labi, ka ir soctīkli,” Džanni rakstīja. “Esmu Tev patiešām pateicīgs, ka neatstāji ceļmalā, Anetta!”
“Ko nu, parasti cenšos citiem izpalīdzēt,” atbildē tēloju pieticīgo, bet līdz ausīm smaidīju par diviem “t” savā vārdā. Degu nepacietībā saraksti turpināt, bet Džanni ierakstīja: “Čau, arlabunakti,” un atslēdzās.
“Arlabunakti!” aizrakstīju viņam, bet miega man nebija nevienā acī. Google meklētājā ierakstīju Džanni vārdu un uzvārdu un rītin apriju visu informāciju par viņu: kur koncertējis, kādas dziesmas ierakstījis. Pētīju viņa fotogrāfijas – skaists, nenoliedzami skaists!
Kad beidzot iemigu, pulkstenis bija pāri vieniem naktī.
Nākamā diena bija sestdiena. Datorā, kuru iepriekšējā vakarā biju atstājusi ieslēgtu, jau gaidīja ziņa no Džanni: viņš cerot mani šovakar redzēt koncertā, bet pēc tā vēloties man pateikties, aizvedot vakariņās.
Desmitreiz… Ai, pie velna, nodomāju un aizrakstīju, ka piedāvājumu pieņemu.
Turpmāko dienas daļu pavadīju kā drudzī – manikīrs, pedikīrs, bikini zona, jauna kleita un sandales, tad – duša, meikaps, mati. Visbeidzot es stāvēju spoguļa priekšā un prātoju, vai tomēr no saviem plāniem neatteikties.
Tajā brīdī datorā atkal atskanēja plinkšķis – bija pienācis jauns paziņojums.
“Mīļā, es tik briesmīgi pēc Tevis esmu noilgojies,” rakstīja mans Andris. “Ko dari?”
“Ai, neko,” atbildēju. “Ieliku veļas mašīnā tavus kreklus, skatos kaut kādu filmu.”
Tad drošības labad pajautāju: “Kad tu būsi? Arī es ilgojos.”
“Tikai parīt,” un bēdīgs ģīmītis piedevām, lai man būtu skaidrs, cik ļoti vīrs par šo faktu skumst. “Liekulis,” nodomāju, bet atbildēju ar tādu pašu ģīmīti, kas manas patiesās izjūtas atspoguļoja par nulle procentiem.
Kad sarakste bija galā, man vairs nebija atlicis daudz laika, un, lai nenokavētu koncertu, izsaucu taksometru. Zālē gaisma nodzisa gandrīz vienlaikus ar mirkli, kad apsēdos. Džanni kopā ar dažiem mūziķiem kāpa uz skatuves un mandolīnas un vijoles pavadījumā sāka dziedāt dzīvelīgas itāļu tautasdziesmas. Pēc aplausiem sekoja citu tautu mūziķu uzstāšanās – tur bija gan norvēģi un vācieši, gan ungāri un latvieši.
