Un kādu vecuma starpību var uzskatīt par pieņemamu? Es atceros, ka mātes četrdesmit piecus gadus vecā draudzene bija precējies ar divdesmit sešus gadus vecu zēnu – un man tas likās šausmīgi. Tagad man ir trīsdesmit četri – un man joprojām šķiet pievilcīgi divdesmit piecus gadus veci vīrieši. Un, kas ir visnepatīkamākais, es domāju, ka tas nekad nebeigsies. Man paveicies: mans vīrs manās acīs – tas pats satriecošais divdesmitpiecgadīgais puisis kā tolaik, kad iepazināmies. 2
Bet tagad esmu pārliecināta, ka daudzas vecmāmiņas slepus vēro savu mazdēlu draugus. Un varbūt dažreiz nožēlo liktenīgo kļūdu, ko paveicis laiks. Es domāju, ka, iespējams, pasaulē ir cilvēki, kuri ideāli piemēroti viens otram, ja vien būtu dzimuši vienā un tajā pašā laika intervālā. Bet viņi nezina par to, jo viņai, piemēram, ir deviņdesmit, bet viņam – divpadsmit. Vai otrādi.
Vispār, ja es tik ilgi nodzīvošu (un es mēģināšu, jo statistika ir manā pusē), tad es vecumdienās rakstīšu aizraujošu sleju par seksu. Un dažreiz ievietošu arī savas pīrāgu un citronu liķiera receptes. Lai dotu cerību par jautru nākotni manām mazmeitām un viņu draudzenēm. Ja vien, protams, šo ideju man nenolaupīs kāda ņipra vecenīte jau tagad. Tomēr, tad es uzreiz kļūtu par uzticīgu slejas lasītāju, man tiešām kā tāda pietrūkt”.
Avots: zagranmama.com
