Ivars Ijabs: Vienmēr gribas naudu saņemt bez īpašiem nosacījumiem, tomēr šoreiz gan tas var izrādīties neiespējami 19
Ivars Ijabs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Par Eiropas atveseļošanās fonda miljardiem jau salauzts ne mazums šķēpu. Politiķi kritizē Latvijas Finanšu ministriju par Latvijas iesniegto plānu pieticību, savukārt ierēdņi delikāti norāda uz Latvijas politisko aktoru dažādajām interesēm.
Es šoreiz vēlos pievērst uzmanību kādai tēmai, kuru mēs aizstāvam Eiropas Parlamentā, lemjot par naudas piešķiršanas nosacījumiem dalībvalstīm.
Proti, vienam no galvenajiem kritērijiem, piešķirot ES atveseļošanās fonda miljardus, ir jābūt valstu gatavībai un spējai īstenot reformas. Vispirms tās, kuras ir ietvertas ikgadējos ES Padomes ieteikumos katrai konkrētai dalībvalstij tā sauktā Eiropas Semestra ietvaros.
Šādus ieteikumus ir saņēmusi arī Latvija un, pati balsojot par tiem ES Padomē, apņēmusies tos īstenot. Nu jau daudzus gadus pēc kārtas šajos ieteikumos Latvija ir tikusi aicināta, piemēram, beidzot pievērst nopietnu uzmanību ieguldījumiem zinātnē un inovācijā.
Tie mums ir starp pašiem zemākajiem Eiropā, un doktoru skaita ziņā esam stabilā pēdējā vietā ES – četras reizes zem ES vidējā.
Te nav runa par kaut kādu “Briseles diktātu”, bet gan par loģiski pamatotu aicinājumu pašiem sakārtot savu valsti un nolikt mūsu tautsaimniecību uz pareizām sliedēm.
Vēl starp šiem ieteikumiem ir divi, kam šodien būtu jāpievērš īpaša uzmanība.
Vispirms, tas ir aicinājums novērst sociālo atstumtību, jo īpaši uzlabojot minimālo ienākumu pabalstu, minimālo vecuma pensiju un cilvēkiem ar invaliditāti paredzētā ienākumu atbalsta adekvātumu.
Otrkārt, uzlabot veselības aprūpes pieejamību, kvalitāti un izmaksu lietderību, kā arī stiprināt veselības aprūpes sistēmas noturību un pieejamību, tostarp nodrošinot to ar papildu cilvēkresursiem un finanšu resursiem.
Šo jautājumu risināšana joprojām ir svarīgs priekšnoteikums, lai Latvija varētu saņemt ES atveseļošanas fonda finansējumu.
Protams, nevienas valsts valdībai nav patīkami sarunās par Eiropas naudas saņemšanu uzklausīt pamācības.
Vienmēr gribas naudu saņemt bez īpašiem nosacījumiem un ieguldīt to tā, kā to prasa tā brīža politiskā konjunktūra un “koalīcijas stabilitātes” saglabāšana.
Tomēr šoreiz gan tas varētu izrādīties neiespējami. Eiropas Parlamenta un virknes ietekmīgu ES dalībvalstu nostāja ir visai stingra – bez skaidra veselības aprūpes pārmaiņu plāna nebūs atveseļošanās fonda miljardu.
Arī pēc šogad veiktā mediķu algu palielinājuma veselības aprūpe Latvijā joprojām ir visvājāk finansētā visā Eiropas Savienībā. Publiskos izdevumus veselības aprūpei procentos no IKP 2020. gadā Kariņa valdība pat plānoja samazināt.
Protams, pandēmijas uzveikšanas pasākumu, IKP samazinājuma un mediķu atalgojuma palielinājuma rezultātā šis rādītājs ir uz laiku pieaudzis. Bet tas nav ilgtspējīgs risinājums.
Uz vienu iedzīvotāju tas joprojām ir par 46% mazāks nekā Igaunijā un par 19% mazāks nekā Lietuvā, nemaz nerunājot par ES vidējiem rādītājiem.
Veselības aprūpes atalgojuma reformai ir jāturpinās. Veselības ministrija ir dialogā ar mediķiem izstrādājusi metodiku atalgojuma aprēķinam. Tā ir iesniegta valdībā, bet – ak tavu brīnumu! – netiek izskatīta.
Iemesls vienkāršs – esot jāgaida uz nākamā gada budžeta iespējām.
Tikmēr valdības sarunas ar Eiropas Komisiju par atveseļošanās fondu nevarēs pagaidīt līdz vēlam rudenim un kārtējai kaujai par “budžeta iespējām”.
Tās ir jānoslēdz pēc iespējas drīzāk, lai varētu pie fonda investīcijām tikt.
Tāpēc būs interesanti vērot, vai premjeram un Finanšu ministrijai izdosies pārliecināt Eiropas Komisiju un kolēģus ES Padomē, ka veselības aprūpei Latvijā naudas “jau pietiek” un lai tik dod šurp Eiropas fondus, vai arī būs vien jāpieņem veselības aprūpes nozares ilgtspējīgai attīstībai nepieciešamās reformas.
