Lasītājas vēstule: Vai liberāļi nevarētu mazliet paklusēt? 37
Dace Baltruma, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vārds “demokrātija” ir viens no visvairāk ekspluatētajiem vārdiem mūsu leksikā. Brēciens pēc demokrātijas ļoti bieži atskan tad, kad kāds nav apmierināts ar kādu lēmumu vai kādas darbības iznākumu. Sanitas Osipovas neapstiprināšana Augstākās tiesas tiesneses amatā nav izņēmums. Sašutums sit augstu vilni. Epiteti lēmumu atbalstījušo virzienā liecina par mūsu tautas neizmērojamo daiļrunības potenciālu.
Likums dod Saeimai uzdevumu lemt par tiesneša apstiprināšanu vai neapstiprināšanu amatā. Saeima to izdarīja. Atbilstoši likumam. Demokrātiski balsojot. Lēmums dažiem patīk, dažiem nepatīk. Normāla parādība demokrātiskā sabiedrībā. Tad par ko ir sacelts tracis? Pat līdz tam, ka tiek rosināts mainīt likumu un “tik stulbai Saeimai” atņemt tiesības līdzīgu jautājumu lemšanā!
Nenoliegsim, konkrētais Saeimas balsojums zināmā mērā atspoguļo liberāļu un konservatīvo ideju sadursmi.
Vismaz tā tas tiek pasniegts, kopā ar šausmām par liberālisma sasniegumu apdraudējumu. Liberāli noskaņotā tautas daļa jūtas līdz sirds dziļumiem apvainota. Jā, to var saprast. Nevienam nepatīk, ja viņa ideju uzvaras gājiens tiek kaut kādā mērā piebremzēts.
Bet ir jau vēl arī tautas konservatīvā daļa. Uzdrošinos apgalvot, ka pagaidām lielākā daļa. Tikai daudz klusāka un samiernieciskākās pozīcijās dzīvojoša. Gados vecākā paaudze, kurai grūti pieņemt to liberālo ideju vilni, kāds gāžas pāri pasaulei.
Nekur jau, protams, nespruksim, jo milzīgajam liberāļu presingam globālā mērogā konservatīvi noskaņoto cilvēku spēciņi ir pārāk vāji.
Un tomēr… Vai pašmāju liberāļi nevarētu mazliet paklusēt, ja reiz Saeima savu pilnvaru robežās ir pieņēmusi viņiem mazliet nepatīkamu lēmumu?
Varbūt nevajadzētu triecientempā mēģināt ar varu mainīt pasauli, bet ļaut tai attīstīties savā gaitā? Un ļaut vecajai paaudzei nomirt ar cerību, ka pasaules gals tomēr vēl nav klāt.
