Māris Antonevičs: Osipovas gadījumā ir iznācis “ko sēsi, to pļausi” moments 161
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sakāpināti emocionālu reakciju raisījis Saeimas noraidošais balsojums, neatbalstot Sanitas Osipovas iecelšanu Augstākās tiesas (AT) tiesneses amatā. Var just lielu aizvainojumu juristu aprindās, kur to uztver gandrīz kā pļauku visai cunftei – skan skaļi paziņojumi par draudiem tiesiskumam, demokrātijai, tiesu sistēmas neatkarībai, konstitucionālo krīzi un citām šausmām, kas pēkšņi skārušas Latviju. Īpaši aktīvi Saeimas lēmumu komentējis AT priekšsēdētājs Aigars Strupišs, kuram arī pieder liela daļa iepriekš minēto apzīmējumu.
Šī gan nav pirmā reize, kad Strupiša kungs ir norūpējies un skandina tiesu neatkarības apdraudējuma zvanu. Tas notiek ik reizi, kad kaut kas nesaskan ar viņa pieņēmumiem par lietu kārtību. Piemēram, pagājušā gada oktobrī viņš pamatīgi saķērās ar tieslietu ministru Jāni Bordānu, diskutējot par to, vai pienākums vakcinēties uz tiesnešiem attiecas tāpat kā uz visiem citiem valsts pārvaldē strādājošajiem vai arī viņi jāatstāj kā izņēmums, jo “izpildvara nedrīkst ietekmēt tiesu darbu”.
“Es nevaru uzticēties šādam Augstākās tiesas priekšsēdētājam, ja man tā godīgi jāsaka,” toreiz strīda karstumā pat uzsvēra Bordāns, bet vēlāk kaislības ātri norima.
Visticamāk, tās norims arī šoreiz, jo nekā skandaloza un nelikumīga Saeimas lēmumā nav. Tas atbilst politikas teorijā labi zināmajam varas dalīšanas principam un līdzsvara mehānismiem, kas nostiprināti arī pamatlikumā. Vismaz tik ilgi, kamēr spēkā ir Satversmes 84. pants, kas paredz: “Tiesnešus apstiprina Saeima…”
Juristi pārmet, ka balsojums par Osipovu esot “atriebība” vai “sods” par Osipovas iepriekšējo darbību Satversmes tiesas priekšsēdētājas amatā un tas esot pretrunā ar Satversmes garu (tiek piesaukts 83. pants: “Tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti.”). Bet tā jau ir interpretācija, jo nekāda oficiāla atteikuma iemesla nav, ir tikai atsevišķu deputātu izteikumi Saeimas debatēs.
Kritēriji, kas, balsojot par tiesnešiem, būtu jāņem vērā Saeimas deputātiem, Satversmē nav paredzēti, līdz ar to te liela loma ir tradīcijām.
To pēc balsojuma par Osipovu īpaši uzsvēra arī Valsts prezidents Egils Levits, kurš tviterī norādījis: “Saeimai ir tiesības lemt par tiesnešu apstiprināšanu. To paredz Satversme. Vienlaikus tiesu varai jābūt neatkarīgai. Tādēļ tiesnešu izvēle nedrīkst tikt politizēta. Līdz šim mēs no tā gandrīz vienmēr izvairījāmies. Šī tiesiskai valstij atbilstošā tradīcija ir jāturpina.”
Ļoti pareizs secinājums, ar piebildi, ka prasītos arī vērtējums, kāpēc tad pēkšņi tik strauji sācies šis tiesu sistēmas politizācijas vai, precīzāk sakot, ideoloģizācijas process.
Tieši Sanitas Osipovas ieguldījums tajā pēdējos gados ir bijis milzīgs. Ne jau tāpēc, ka viņas vadībā Satversmes tiesa ir pieņēmusi sabiedrībā pretrunīgi vērtētu lēmumu par viendzimuma pāriem, bet tāpēc, ka publiskajā argumentācijā izvēlējusies to pamatot ne tik daudz ar juridiskiem, cik ideoloģiskiem un bieži arī emocionāliem argumentiem.
Ko vērts ir viņas izteikums, ka Latvijas sabiedrība ir audzināta “neiecietīga kā kaujas suņi” un citi līdzīgi. Varbūt kādam tas ir paticis, jo “tiesnesis beidzot runā kā cilvēks”, taču tas ir radījis sekas.
Ja tiesnesis kļūst par kāda viena politiskā virziena atbalstītāju simbolu, tas nozīmē, ka viņš pats jau ir ļāvies politizēties, pavelkot līdzi arī visu institūciju.
Osipovas gadījumā te ir iznācis tāds “ko sēsi, to pļausi” moments, taču tas var ietekmēt arī citus, kā tas bija 2020. gada decembrī, kad Saeimas balsojumā tika noraidīti pat pieci Satversmes tiesas tiesnešu kandidāti.
Amerikas Savienotās Valstis ir bieži piesaukts piemērs, kur tiesas ideoloģizācijas process ir sasniedzis ļoti augstu līmeni. Politiskā cīņa par to, vai Augstākās tiesas tiesneša amatā tiks iecelts konservatīvo vai liberālo uzskatu pārstāvis, tur ir ne mazāk nikna kā par prezidenta amatu. Varbūt dažreiz pat vairāk, jo prezidentu ievēl uz četriem gadiem, bet tiesnešus ieceļ uz mūžu.
Vai tas ir labi vai slikti – viedokļi var atšķirties, bet, kā jau atzīmējis Latvijas Valsts prezidents, mums ir citas tradīcijas.
Protams, var mainīt Satversmi un neļaut deputātiem vairs balsot par tiesnešu kandidatūrām, taču arī tādam konstitūcijas labojumam būs vajadzīgs Saeimas vairākuma atbalsts vai arī referendums. Ne viens, ne otrs nav īpaši reāls variants, un tas arī nebūtu jādara emociju uzplūdā.
Tradīcijas nevar noteikt ar likumu, taču spriedze būtu mazāka, ja tiesneši nemēģinātu būt politiķi, bet politiķi nemēģinātu būt tiesneši. Ja tomēr nesanāk, tad profesiju vienmēr ir iespēja mainīt.
