Viegli pikanta fantāzija par Kazanovu 0
Latvijas Leļļu teātrī pirmizrādi piedzīvojusi izrāde pieaugušajiem “Kazanova”. Teātra galvenais režisors Ģirts Šolis piedāvā savu versiju – viegli pikantu fantāziju par šīs neparastās personības dzīvesstāstu muzikālas marionešu komēdijas formātā.
Leģenda par Kazanovu, brunču mednieku, avantūristu, spēlmani un austeru cienītāju, nupat jau iesniegsies trešajā gadu simtenī! Ir daudz jautājumu, uz kuriem var meklēt atbildes, ir pārliecināts režisors G. Šolis: “Kas tad īsti viņš bija – biseksuāls superpavedējs? Garīdznieks, karavīrs, vijolnieks, bibliotekārs, spiegs, spēlmanis vai varbūt meistarīgs lubeņu rakstnieks, kurš spējis radīt leģendu, kas folklorizējusies barona Minhauzena cienīgos apmēros?”
Izrādes veidotāju radošais kodols ir mākslinieces Velta Emīlija Platupe un Vita Radziņa, komponists Mikus Frišfelds, gaismu māksliniece Jūlija Bondarenko, kustību konsultante Inga Krasovska, kā arī aktieri Baiba Vanaga, Dana Avotiņa-Lāce, Miķelis Žideļūns un Pēteris Galviņš.
Pēc mākslinieces Veltas Emīlijas Platupes domām, lelles teātrī nav domātas tikai bērniem – marionetes ļoti labi iederas izrādēs pieaugušajiem. “Man nepatīk bērnu lelles, es domāju, ka arī pašiem bērniem patiktu cita veida lelles, nevis tādas, kādas viņiem ir piedāvātas. Viņiem vēl nav klišeju. Jo atvērtākas ir jūsu smadzenes, jo pašiem ir interesantāk dzīvot,” saka izrādes māksliniece.
Gada laikā Leļļu teātrī iestudētas divas izrādes jauniešiem un pieaugušajiem skatītājiem – “Romeo un Džuljeta” un “Zelta zirgs”. Izrāde “Kazanova” ir trešā izrāde pieaugušajiem.
Aktrise Baiba Vanaga piedalās visās trijās izrādēs. “Tā ir atšķirīga sajūta, bet es personīgi to ļoti ātri pārvarēju. Izejot publikas priekšā, tu saproti, ka ir nelielas nianses, kas bija piemirsušās vai bija jāapgūst no jauna, bet nekādu lielu problēmu strādājot nav,” teic B. Vanaga.
Režisors Ģ. Šolis uzskata, ka šādas izrādes ir nepieciešams gan pašiem aktieriem, gan skatītājiem, lai nedomā, ka marionetes ir paredzētas tikai bērnu auditorijai: “Leļļu teātrim ir daudz lielākas iespējas nekā klasiskajam teātrim. Tas ir tas pats, kas runāt caur masku. Anonīmi reducē uzdevumus kādam ārējam priekšmetam.”
