Māris Zanders: Vai ministram bija jāatsakās no Laimas Vaikules pasākuma apmeklējuma? 10
Manuprāt, tieslietu un iekšlietu ministru publiskā saķeršanās jautājumā par Krievijas estrādes darboņa ierašanos Latvijā ir pietiekami interesanta, jo nav tikai divu konkurējošu partiju pārstāvju “kasīšanās”. Formulēšu citādi: Sanda Ģirģena atbildes uz Jāņa Bordāna pārmetumiem ir apmierinošas, tomēr arī Bordāna izvirzītie jautājumi ir būtiski.
Pēc kārtas. Kāpēc Grigorijs Ļepss nav iekļauts Latvijas tā sauktajā melnajā sarakstā? Atšķirībā no, piemēram, Lietuvas un ASV. Pirmkārt, domāju, ka iekšlietu ministram pirmajā pusgadā pēc stāšanās amatā ir bijuši aktuālāki jautājumi. Otrkārt, šādi lēmumi ir atkarīgi ne tikai no iekšlietu ministra.
Vai Ļepsam pienāktos šādā Latvijas formulētā sarakstā atrasties – līdzīgi kā pulciņam Krievijas “zvaigžņu”, kuras tādā jau nonākušas? Vispirms jāņem vērā, ka šāda veida saraksti ir diezgan liela liekulība arī Rietumu demokrātijās.
Piemēram, Ķīnas komunistiskais režīms var izrīkoties, kā labpatīk, ar uiguriem un tibetiešiem, Rietumi žēlojas par cilvēktiesību pārkāpumiem, bet Rietumu melnajos sarakstos nav iekļauti Ķīnas represīvā aparāta kaut desmitā vai simts desmitā līmeņa darboņi, par vadītājiem nerunājot. Jo tā taču ir Ķīna. Tālāk: lai gan pretenzijas pret Ļepsu ir saistītas ar viņam inkriminētajām saiknēm ar noziedzīgo pasauli, parasti jautājums ir par to, vai mūziķi (aktieri, gleznotāji utt.) ir iekļaujami nevēlamo personu sarakstos, ja viņi apkalpo autoritāra režīma ideoloģiju?
Te jāņem vērā, ka ideoloģijām vispār raksturīgi censties saviem mērķiem izmantot, ja tā var teikt, visu, kas pie rokas: zinātni, sportu, izklaides industriju, kino. Jautājums ir par izmantotā līdzdalības pakāpi. Manuprāt, sportists nav vainīgs, ja televīzijas komentētājs, sajūsmā aizrīdamies, viņa rezultātu interpretē kā “vēl vienu pierādījumu Krievijas varenībai”.
Cita lieta, ja sportists publiski nāk klajā ar paziņojumu, ka Krievija Austrumukrainā aizstāv mierīgos civiliedzīvotājus pret “Kijevas fašistiem”. Par saviem vārdiem ir jāatbild, un šajā kontekstā mani nepārliecina dažkārt dzirdētais, ka mūziķi (aktieri utt.) nav politiķi, tādēļ pret viņiem šāda prasība nav izvirzāma. Klasiks paraugs ir izcilais amerikāņu 20. gadsimta pirmās puses dzejnieks Ezra Paunds.
Ja Paunds būtu vienkārši jūsmojis par Musolīni, tā būtu viena situācija. Pavisam cita izveidojās, kad Paunds aktīvi iesaistījās fašistu režīma ideoloģiskajā mašīnā. Par to arī viņam nācās atbildēt, un netika ņemts vērā arguments, ka viņš jau “tikai dzejnieks”. Citiem vārdiem sakot, indivīda piederība radošajām profesijām, sporta vai vēl kādām ar politiku profesionāli nesaistītām aprindām nav alibi, ja šis indivīds kaut kādu iemeslu dēļ nāk klajā ar agresoru vai cilvēktiesību pārkāpēju atbalstošiem paziņojumiem. Tikai būtu vēlams šajā ziņā būt konsekventiem.
Vai Ģirģens kā augsta amatpersona rīkojās kļūmīgi, apmeklējot koncertu ar Ļepsa piedalīšanos? Lasot aizvadītās nedēļas “The Economist” plašu materiālu par Itāliju, biju nepatīkami pārsteigts, uzzinot, ka Veneto reģions pamanījies atzīt Krimas pievienošanu Krievijai. Vai tas atturēs mani apmeklēt Venēciju?
Iespējams, bet neesmu pilnīgi drošs par to. Vai Ģirģenam bija jāatsakās no Laimas Vaikules pasākuma apmeklējuma, zinot, ka tajā uzstāsies arī Ļepss? Ja publiskā pasākumā kāds no dziedātājiem (runātājiem utt.) sāk “no skatuves” atskaņot, teiksim, šovinistiskus tekstus, mūsu amatpersonai nav jāturpina sēdēt un saspringti smaidīt; ir jāiet prom.
Savukārt pats šovinistiski noskaņotas personas (vai kā Ļepsa gadījumā – personas ar apšaubāmu reputāciju) klātbūtnes fakts var aptumšot pasākumu, bet var arī saprast viedokli, ka karote darvas veselu mucu ar medu sabojāt nevar.
Simboliski izsakoties, tas, ka Krievijas pareizticīgās baznīcas vadība apkalpo Putina režīmu, neliegšos, ietekmē manu viedokli par pareizticību, tomēr ikonas un psalmu dziedājumi ir pārlaicīgāki par cilvēku alkatību un pielāgošanos.
Bordāna uzklupiens Ģirģenam, iespējams, ir pārspīlēts, tomēr tas aktualizē būtisku jautājumu par nevienā normatīvā aktā neaprakstāmu, tikai katram pašam novelkamu robežu situācijās, kas uzdod sarežģītus jautājumus par atšķirību starp iecietību un liekulību.
