– Kur un kādā ģimenē nāci pasaulē? 12
– Esmu dzimusi Rīgā piecu bērnu ģimenē. Lai arī rocība nebija plaša, vecāki vienmēr rūpējās, lai mums netrūktu grāmatu un tiktu apmierinātas visas mūsu vēlmes izglītoties. Man apmaksāja svešvalodu kursus, lai gan Padomju Savienībā svešvalodas tika uzskatītas par lieku greznību, jo bija maz iespēju tās lietot. Vecāki manu izglītošanos vienmēr atbalstīja, un par to viņiem vislielākais paldies. Tēvs ir ar spēcīgu eksakto domāšanu. Ja man matemātikā kaut kas nebija skaidrs, viņš – viens un divi! – palīdzēja atrisināt jebkuru uzdevumu.
Tēvs nāk no Latgales, no lielas un kuplas dzimtas. Pēc 1941. gada 14. jūnija deportācijas mans vectēvs no tēva puses kā aizsargu priekšnieks tika nošauts, bet vecāmāte ar trim bērniem iesēdināta lopu vagonā un aizvesta uz Sibīriju. Bērni bija cits par citu jaunāki, vismazākais vēl bija pie krūts. Tur viņi izgāja visus Sibīrijas moku ceļus. Esmu klausījusies vecmāmiņas stāstos un sapratusi, ko nozīmē vakariņās sadalīt vienu maizes doniņu vai pāris kartupeļus tā, lai visiem pietiktu. Bijuši brīži, kad vajadzēja izšķirties, vai šo nožēlojamo eksistenci turpināt vai padarīt sev galu. Viņa drosmīgi turpināja dzīvot. Tad kopā ar bērniem slepus atgriezās Latvijā, un atkal visi tika sagūstīti un izsūtīti vēlreiz. Brauciens uz Sibīriju bija jāpiedzīvo divreiz. Manai dzimtai šis posms bija smags. Represēto zīmogs bija uzspiests uz mūžu. Pēc atgriešanās padomju “Orvela valstībā” viņi kā politiski represētie tika uzmanīti un ierobežoti savā brīvībā līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai.
Mana vecmāmiņa bija vienkārša latviešu sieviete, kuras iekšējo spēku nespēja salauzt nekādi ārējie apstākļi. Varu tikai pazemīgi noliekt galvu viņas priekšā. Viņa bija tā, kas mums, bērniem, klusām mācīja “Dievs, svētī Latviju” un Ziemassvētkos – “Jūs, bērniņi…”.
