Uncategorized

Visaugstākais ordenis – buča uz vaiga. Saruna ar Ināru Mūrnieci12

Foto – Karīna Miezāja

Par Saeimas priekšsēdētāju nu ir kļuvusi kādreizējā “Latvijas Avīzes” žurnāliste, mūsu kolēģe INĀRA MŪRNIECE. Maza, gandrīz ēteriska, sirsnīga būtne ar milzonīgu krampi un nemaldīgu sava ceļa izjūtu. Bērnībā Ināra kā vecākā māsa rūpējās par četriem jaunākajiem bērniem ģimenē, bet tagad viņas atbildība un rūpes ir ieguvušas citas dimensijas. Mīļajai Latvijai viņa ir gatava atdot savu laiku, enerģiju, gudrību un pieredzi.

– Kopš 4. novembra esi jaunās Saeimas spīkere. Kādas ir pirmās sajūtas un atziņas šajā amatā?

– Es to uztveru kā ļoti lielu atbildību un kā darbu, kas no cilvēka prasa ārkārtīgi daudz. Visa dzīve uz noteikto laika posmu, kamēr pildi šo amatu, ir ziedota šim darbam. Personiskā brīvība ir krasi ierobežota, un tas ir saprotami, jo esi valsts seja, uz tevi skatās un tevi vērtē visi. Tā ir iespēja strādāt savai valstij, un, kamēr vien man šāda iespēja tiks dota, es darīšu visu, kas no manis ir atkarīgs. Ar biroja darbiniekiem esam vienojušies, ka mums būs tikai viena brīvdiena nedēļā. Darbadienas sākas ļoti agri un dažkārt ieilgst līdz desmitiem. Vienlaikus ar ikdienas pienākumiem klāt nāk gatavošanās ES prezidentūrai – tas ir liels ārpolitiskais darbs, kā arī gatavošanās ārvalstu vēstnieku vizītēm.

– Saeimas vadītājs ir otra augstākā amatpersona valstī aiz Valsts prezidenta, kam arī pienākas apsardze. Vai nav dīvaini, ka tagad tevi pavada miesassargi?

– Tā nav privilēģija, bet ierobežojums, ar ko šajā amatā ir jārēķinās. Lai apsardzes pasākumi netraucētu līdzcilvēkiem, esmu pārrunājusi šo situāciju ar drošības dienestiem, un esam vienojušies par pārmaiņām apsardzes darbā. Piemēram, pa Saeimu pārvietoties bez apsardzes, esam vienojušies arī par to, ka manu kabinetu diendienā nevajag apsargāt. Kur un kad vien iespējams, iešu kājām. Esmu pārrunājusi iespējas samazināt drošības pasākumus visur, kur vien tas iespējams. Vienmēr esmu priecājusies par katru iespēju satikties un aprunāties. Apsardze man nekad nebūs mūris, aiz kura paslēpties no cilvēkiem.

Es patiesi Latvijā nejūtu sev nopietnu apdraudējumu. Vienmēr esmu gājusi tur, kur uzskatījusi par vajadzīgu iet, teikusi gan atzinīgus, gan ļoti skarbus vārdus, kur un kad vien to esmu uzskatījusi par nepieciešamu, un nekad neesmu baidījusies par savu drošību

– Kur un kādā ģimenē nāci pasaulē?

– Esmu dzimusi Rīgā piecu bērnu ģimenē. Lai arī rocība nebija plaša, vecāki vienmēr rūpējās, lai mums netrūktu grāmatu un tiktu apmierinātas visas mūsu vēlmes izglītoties. Man apmaksāja svešvalodu kursus, lai gan Padomju Savienībā svešvalodas tika uzskatītas par lieku greznību, jo bija maz iespēju tās lietot. Vecāki manu izglītošanos vienmēr atbalstīja, un par to viņiem vislielākais paldies. Tēvs ir ar spēcīgu eksakto domāšanu. Ja man matemātikā kaut kas nebija skaidrs, viņš – viens un divi! – palīdzēja atrisināt jebkuru uzdevumu.

Tēvs nāk no Latgales, no lielas un kuplas dzimtas. Pēc 1941. gada 14. jūnija deportācijas mans vectēvs no tēva puses kā aizsargu priekšnieks tika nošauts, bet vecāmāte ar trim bērniem iesēdināta lopu vagonā un aizvesta uz Sibīriju. Bērni bija cits par citu jaunāki, vismazākais vēl bija pie krūts. Tur viņi izgāja visus Sibīrijas moku ceļus. Esmu klausījusies vecmāmiņas stāstos un sapratusi, ko nozīmē vakariņās sadalīt vienu maizes doniņu vai pāris kartupeļus tā, lai visiem pietiktu. Bijuši brīži, kad vajadzēja izšķirties, vai šo nožēlojamo eksistenci turpināt vai padarīt sev galu. Viņa drosmīgi turpināja dzīvot. Tad kopā ar bērniem slepus atgriezās Latvijā, un atkal visi tika sagūstīti un izsūtīti vēlreiz. Brauciens uz Sibīriju bija jāpiedzīvo divreiz. Manai dzimtai šis posms bija smags. Represēto zīmogs bija uzspiests uz mūžu. Pēc atgriešanās padomju “Orvela valstībā” viņi kā politiski represētie tika uzmanīti un ierobežoti savā brīvībā līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai.

Mana vecmāmiņa bija vienkārša latviešu sieviete, kuras iekšējo spēku nespēja salauzt nekādi ārējie apstākļi. Varu tikai pazemīgi noliekt galvu viņas priekšā. Viņa bija tā, kas mums, bērniem, klusām mācīja “Dievs, svētī Latviju” un Ziemassvētkos – “Jūs, bērniņi…”.

Kad biju bērns, jau tad jutu, cik ļoti man paveicies ar vecmāmiņu, lai gan vēl nesapratu, cik daudz dažkārt dzīve prasa no cilvēka. No viņas nācis arī milzīgs radošais gars – mums, mazbērniem, bija viņas adītas zeķes, cimdi, jakas un pat mētelīši! No mežģīņu atgriezumiem mums uz Ziemassvētkiem tika šūdinātas skaistas kleitas. Viņa iemācīja, ka ar pacietību un radošumu no nekā var radīt skaistas lietas. Liela daļa latviešu sieviešu ir tieši tādas – ar garīgu spēku apveltītas, radošas, pacietīgas, sirsnīgas. Vecmāmiņa bija mūsu visu labais gars. Un, lai gan viņa no dzīves aizgāja jau sen, man viņas ļoti pietrūkst.

– Jūs tikāt audzināti lielā mīlestībā. Vai bija arī kādi principi, noteikumi?

– Mūsu ģimenē nekad nebija ne rāšanos, ne skandālu. Mums tika ļauta brīva vaļa attīstīties, un ierobežojumi bija saprātīgi. Ja gribējām, varējām dzenāt bumbu pagalmā, ja gribējām – lasījām grāmatas. Bet bija jāmācās, un katram bija savi pienākumi, kas jāveic. Vasarās devāmies uz Alūksnes pusi, kur dzīvo mana mātesmāsa Dainas tante. Tur mums, pilsētas mūros augušiem, pavērās lauku plašumi, svaigais gaiss, tur bija māsīcas un brālēni. Pašsaprotami šķita lauku darbi – siens bija jāvāc, jāsadzen govis kūtī un jāslauc tās. Dainas tante strādāja kolhoza fermā, un mēs viņai gājām palīgā. Katram latvietim saknes ir laukos, arī man.

– Vai tas nozīmē aizmugures un drošības sajūtu cauri dzīvei?

– Jā, šo sajūtu spēj radīt kupla ģimene. Ģimenē mēs iemācāmies veidot attiecības ar līdzcilvēkiem. Esmu vecākais bērns ģimenē, un, kā dažkārt smejos, manī laikam līdz mūža galam paliks vecākās māsas sindroms. Manam jaunākajam brālim pāri 30 un viņš pie rokas uz skolu ved savu dēliņu. Bet, kad mēs ar brāli ejam pāri ielai, es neviļus tveru viņu aiz rokas kā bērnībā… Nevaru no tā atradināties!

Arī pret kolēģiem man dažkārt ieslēdzas vecākās māsas sindroms, kad nemitīgi atgādinu, piekodinu neaizmirst to un to, un to. Kad attopos – vai, ko es atkal daru! – tad viņiem atvainojos un paskaidroju, ka tas ir mans vecākās māsas sindroms, no kura netieku vaļā. Tāda es esmu, saku pašsaprotamas lietas un, ejot pāri kādai nedrošai vietai, kādai robežai, ķeru aiz rokas. Laikam zemapziņā par savu pienākumu uzskatu visus droši pārvest pāri ielai. Raksturs tā veidojies, iespējams, tāpēc, ka pusaudžu gados vecāki mani atstāja mājās par aukli pārējiem. Cepu visiem kotletes, vārīju zupas, putras. Dažkārt sāku bažīties, vai bumbas būkšķi pret sienu pārāk nemierīgus nedara kaimiņus. Tad parasti nāca viltīgs lūgums: “Uztaisi taču saldo! Tad mēs vairs tā neblēņosimies…”

Kopš tā laika piena ķīselis, biezpiena krēms vai mannas putra ar ogu mērci ir kā simbols bērnībai. Kad pie manis atbrauc brāļi un māsas nu jau ar savām ģimenēm, es pagatavoju saldo ēdienu un mēs jūtamies atkal kā toreiz, bērnībā. Šodien latviešu sieviešu dzīves ritms ir daudz straujāks un saldos ēdienus nav laika tik bieži pagatavot… Tie paliek svētdienām. Un latviešu sievietes, kas ir ļoti skaistas, gudras, čaklas un izturīgas, savas ģimenes cenšas lutināt, kā vien spēj.

– Vai kāds no daudzajiem piederīgajiem devies peļņā uz ārvalstīm?

– Daļa no maniem radiniekiem ir izmantojuši iespēju padzīvot ārzemēs un tur strādāt. Šobrīd gan visi ir atpakaļ Latvijā. Mana tuvākā māsīca Anita ārzemēs nopelnīja naudu studijām Latvijas augstskolā. Viņa konsekventi gāja uz mērķi, un par to es viņu ļoti cienu. Ja Latvijā nevar atrast darbu, tad jādodas peļņā uz ārzemēm, bet jāatceras, ka nekur pasaulē nebūs otras Latvijas.

– Tu reiz studēji filoloģiju…

– Jā, es sāku studēt Latvijas Universitātē filologos, mācījos uz četri un pieci, kas tolaik bija augstākās atzīmes. Man studijas vedās viegli, bet kādā brīdī kļuva garlaicīgi… Tāpēc meklēju un atradu darbu – “Latvijas kuģniecībā” veicu administratīvus un tehniskus pienākumus, palīdzēju organizēt kuģu remontus. Tas bija deviņdesmito gadu sākums, kad daudzi bija bez darba, tāpēc priecājos, ka man tas bija. Ar labām svešvalodu zināšanām varēju veikt savus pienākumus par samērā labu samaksu, lai gan alga man dzīvē nekad nav bijusi svarīgākais motivējošais faktors. Varēju turpināt, bet pēc gada sapratu: man vajag kaut ko tādu īpašu, lai es varētu atvērt kabineta durvis un iziet lielajā dzīvē! Tobrīd radās iespēja izmēģināt spēkus žurnālistikā, un pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem es kā žurnāliste nonācu “Latvijas Avīzē”.

– Kas visspilgtāk palicis atmiņā no darba gadiem “Latvijas Avīzē”?

– Tas bija īpašs posms, kas ilga 16 gadus. Man bija iespēja augt kā personībai un kā žurnālistei. Tēmu loks man bija plašs – sākot no valsts aizsardzības un beidzot ar vēstures un valsts valodas jautājumiem, iekšpolitiku un ārpolitiku. Vienmēr augstu esmu vērtējusi “Lauku Avīzes” izveidotāju Voldemāru Krustiņu kā personību. Es uzskatu viņu par savu pirmo un galveno darbaudzinātāju. Viņš iemācīja par sarežģītām lietām izteikties vienkārši un domāt dziļākās sakarībās. Un jebkurās situācijās saglabāt cilvēcību. Varbūt dzīvē tas ir pats svarīgākais… Viņš pats ir liela personība Latvijas žurnālistikā.

– Vai viņš tevi pievērsa politikai?

– Nē, tas notika pilnīgi organiski, it kā pats no sevis. Ja tu raksti par sāpīgām tēmām, ja tev zvana lasītāji un izstāsta savu sāpi, tad loģiski, ka gribas cīnīties par labāku, sakārtotāku dzīvi mūsu valstī. Mana vēlme sakrita ar aicinājumu no Nacionālās apvienības. Notika 10. Saeimas atlaišana, un man šķita, ka nu gan Latvijā kaut ko varēs pavērst uz gaišo pusi, ka man ir pienācis laiks darboties politikā. Doma par politiku bija jau iepriekš, bet šis brīdis bija izšķirošais.

– Kas mainās pasaules uztverē, žurnālistam kļūstot par politiķi?

– Kad biju žurnāliste, man likās, ka žurnālistiem kā ceturtajai varai ir lielas iespējas Latvijā kaut ko mainīt. Tagad, no otras puses raugoties, man liekas, ka žurnālistu vara ir vēl daudz lielāka, nekā man šķita iepriekš un kā daudzi žurnālisti joprojām domā. Kad politiķiem vajag uzšaut ar pātadziņu un pakritizēt par sliktajiem darbiem un muļķībām, žurnālistiem tas jādara no visas sirds. Bet žurnālistiem jādomā par to, kā smagu tēmu novest līdz risinājumam. Nepalikt tikai skandāla līmenī, bet sekot tam, kā process attīstās. Ja žurnālisti seko līdzi, tas ārkārtīgi motivē politiķus strādāt pie risinājuma.

“Latvijas Avīzē” iemācījos strādāt komandā, respektēt to, ko dara citi. Tikai kopā mēs esam spēks, papildinot cits citu. “Latvijas Avīzē” man ir bijuši izcili labi kolēģi, kuri ļāvuši mācīties no savas pieredzes: taktiski, neuzmācīgi, un spējuši vajadzīgajā brīdī pateikt īstos stiprinājuma vārdus. Ceru, ka arī es esmu spējusi kādu stiprināt. “Latvijas Avīze” man bijusi galvenā dzīves un darba skola.

Ar vissiltākajām jūtām atceros 90. gadu sākumu – tas bija laiks, kad Latvija kā neatkarīga valsts atjaunoja daudzas institūcijas, un Krustiņa kungs nez kāpēc bija izdomājis, ka par aizsardzības spēkiem varētu rakstīt tāda neliela auguma blondīne kā es. Viņš deva man iespēju pamēģināt, un paldies par to! Tas ļāva redzēt, kā veidojas mūsu bruņotie spēki. Īpaši sirsnīga sadarbība izveidojās ar zemessardzi – ārēji paskarbie vīri mani pieņēma un palīdzēja saprast dažu labu dzīves patiesību.

– Ar ko bija raksturīgi tavi pirmie darba gadi žurnālistikā?

– Toreiz nebija tik augstu barjeru starp cilvēkiem, varējām vieglāk tikt klāt visaugstākajiem priekšniekiem. Varēja piezvanīt un apjautāties: “Kas jums tur notiek? Pastāsti man!” Visi augstākie priekšnieki pagodināja žurnālistus ar izsmeļošām atbildēm. Mums sāpēja sirds par vienām un tām pašām lietām, un mēs visi strādājām, neskaitot stundas un nežēlojot spēkus. Šodien visur priekšā ir preses sekretāri, un cilvēciskie kontakti vairs nav tik atklāti un sirsnīgi. Attiecības ir lietišķākas, formālākas. Toreiz zemessargi mani ielūdza uz saviem svētkiem. Vēl šovasar, satiekot labus paziņas no zemessardzes rindām, saņēmu visaugstāko ordeni, ko vien kāds man varētu piešķirt: buču uz vaiga un siltu apkampienu.

– Kuri politiķi tev ir autoritātes?

– No katra var kaut ko mācīties, apbrīnot. Bet pat vistalantīgākie politiķi ir tikai cilvēki, un politiķos ir cēlas domas par valsti un ir cilvēciskas vājības.

Viena no manām mīļākajām grāmatām politiskās biogrāfijas žanrā ir Džona Kīnija stāsts par Vāclavu Havelu “Politiskā traģēdija sešos cēlienos”. Havels bija ļoti spilgta personība. Apbrīnoju Havela cilvēciskumu, to, cik atklāti autors attēlojis viņa disidenta, literāta, politiķa ceļu. Ja cilvēks veic lielus darbus, tas nenozīmē, ka viņam nav cilvēcisku vājību.

Esmu literārais visēdājs, man mīļi visi žanri, atskaitot garlaicīgo. Lasu latviski, angliski, krieviski un dažādas grāmatas, tajā skaitā arī par politiku un vēsturi. Viens no interesantākajiem posmiem man šķiet aukstā kara vēsture un specdienestu darbība. Šo tēmu esmu analizējusi, rakstot savus darbus tulkošanas jomā. Padomju Savienībā runāja un rakstīja dubultvalodā, kad domāja vienu, teica citu, bet darīja vēl trešo. Esmu daudz domājusi, kā mūsdienu paaudzei saprotami pārtulkot tā laika izteiksmes veidu un aukstā kara vēsturi.

– Cerams, ka aukstais karš neatkārtosies…

– Diemžēl tā vēsmas ir atgriezušās, un politologi par tām runā atklāti. Ja raugāmies uz Krievijas agresiju Gruzijā un Ukrainā, tad, no vienas puses, kā NATO un ES valsts mēs varam justies zināmā drošībā, bet, no otras puses, mums jābūt gataviem, ka notikumi var pavērsties dažādi.

– Tavs vīrs Ritvars Jansons strādā Okupācijas muzejā. Vai viņš kā vēsturnieks bieži tev dod padomus kā politiķei? Vai jūsu kopdzīvei būtiska ir uzskatu apmaiņa?

– Sanācis tā, ka mums tuvāko draugu lokā ir cilvēki ar vēsturisku ievirzi, tāpēc satiekoties gribot negribot sarunas aizvirzās par vēsturi un politiku. Mums mājās vienmēr ir bijis daudz grāmatu, un to nosaka ne tikai manas intereses, bet arī mana dzīvesbiedra vēsturnieka darbs. Dažkārt šķiet, ka grāmatas vairojas ģeometriskā progresijā, tām vairs nekur nav vietas, bet – visas ir vajadzīgas… Pat ja kādā ārzemju braucienā pilnīgi neko citu nenopērku, mājās noteikti atvedu jaunas grāmatas.

– Vai Latvijas Saeimā sieviešu skaits ir pietiekams? Ko tu domā par dzimumu kvotu sistēmu politikā?

– Šajā – 12. – Saeimā vīriešu skaits ir lielāks nekā iepriekšējā. Paskatoties uz Saeimas sēžu zāli, redzams, ka šī ir “uzvalku Saeima”. Par spīti tam, ka visapzinīgākās vēlētājas ir sievietes. Tieši viņas labprātāk balso par vīriešiem. Bet runāt par kvotām būtu dīvaini, jo, ja paraugās uz vadošiem amatiem un smagajiem darbiem, tad neatkarīgi no mazā sieviešu skaita tomēr sievietes ieņem vadošus amatus. Kā jau latviešu sievietes – iet, uzņemas, dara.

Pret sievietēm politikā prasības allaž bijušas lielākas. Kura sieviete Saeimas komisijas sēdē varētu atļauties atgāzties pret krēsla atzveltni un, klanot galvu, iesnausties, viegli iekrācoties? Tas būtu skandāls, žurnālisti viņu nobakstītu ar saviem spalvaskātiem, bet pret vīrieti izturas pielaidīgāk – tikai pasmejas un parausta plecus. Sak, cilvēks naktī daudz strādājis…

– Sievietes politiķes dzīvi apgrūtina arī nemitīgās rūpes par izskatu un ģērbšanās stilu. Vai tev tas nešķiet apgrūtinoši?

– Sievietēm daudz jādomā par savu izskatu. Ar šo profesijas iezīmi jārēķinās, tam jābūt gatavai. Latvijas politikā valda lietišķais stils, kuru dažas politiķes savieno ar mākslinieciskām ievirzēm. Man patīk, kā, piemēram, savu ģērbšanās stilu veido Inguna Rībena. Stils atklāj viņas māksliniecisko skatījumu uz pasauli. Vaira Vīķe-Freiberga Latvijas politiķēm ģērbšanās latiņu ir uzstādījusi augstu. Viņa vienmēr pratusi atrast īstos akcentus savam tērpam.

– Tavi kolēģi ir izteikušies, ka tu esi cilvēks, kas daudz strādā. Cituprāt, tas jau robežojoties ar darbaholismu. Vai piekrīti šai domai?

– Ja man dota liela iespēja, es negribu to izniekot. Jā, gadās, ka mana darbadiena beidzas ap pusnakti un nākamā sākas ap pusastoņiem rītā. Katrā jaunā amatā ir daudz jāmācās un jābūt gatavam to darbu darīt no sirds. Neesmu nekad mācējusi dzīvot tā viegli, nevaru aiziet mājās, ja darbs ir pusdarīts vai nepadarīts. Tad naktī man nenāk miegs, jādomā par darbu. Sirdsmiers man iestājas tikai tad, ja visi dienas darbi ir padarīti un zinu, kādi ir rītdienas pienākumi.

– Vienīgi ģimene varētu iebilst, ja mamma tik daudz strādā…

– Mana ģimene pie tā ir pieradusi. Meitai Regīnai Annai jau 16 gadi, viņa mani saprot. Meita pati interesējas par politiku un ar interesi vēro, ko un kā es daru. Mūsdienu jauniešiem ir daudz plašāks skats uz politiskajiem notikumiem nekā mums savulaik. Es labprāt ar viņiem diskutēju un vēroju, cik asi viņi reaģē uz notikumiem. Mūsu laikā jau nebija politikas, tā bija okupācijas vara, ar kuru nācās sadzīvot.

Es uzskatu, ka skolām jaunieši ne tikai jāizglīto, bet arī jāaudzina. Līdzīgi kā Dzintara Soduma grāmatā “Savai valstij audzināts”. Tāpēc, manuprāt, skolās jāievieš valstiskās audzināšanas programma, kas Valstiskās audzināšanas apakškomisijā Raivja Dzintara vadībā ir izstrādāta. Šodienas skolas ir ļoti dažādas – ir skolas, kur skolotāji un skolēni no sirds svin Latvijas dzimšanas dienu, un ir skolas, kur to nedara. Man tas šķiet kā pārsteigums – kā gan valsts skola var ignorēt 18. novembri? Kaut kas tāds laikam iespējams tikai Latvijā…

– Mēdz teikt, ka politikā cilvēki iestieg kā mušas medū. Vai tevi nebaida atgriešanās skarbajā dzīves realitātē?

– Es ļoti skaidri apzinos, ka amatā esmu uz noteiktu laiku, nevis uz mūžu. Dažkārt politiķi mēdz piemirst, ka kāds darbs vai amats viņiem dots tikai uz laiku. Tad dažs labs sajauc savu personu ar amata statusu… Kad jāaiziet no politikas, viņi izskatās kā zaudējuši sevi. Var jau piepūsties kā balons, bet kas notiek, ja tādā uzpūstā gaisa balonā dzīve iedur mazu asu adatiņu…

– Kādā intervijā tu saki, ka gadījumā, ja nāksies aiziet no politikas, žurnālistikā neatgriezīsies, bet rakstīsi grāmatas.

– Jā, iespējams, es reiz uzrakstīšu grāmatu par savu darbu politikā. Ja nebūtu kļuvusi par Saeimas vadītāju, mana grāmata varbūt nebūtu tik interesanta.

– Nacionālisms un patriotisms – kāda, tavuprāt, ir galvenā atšķirība?

– Katram ir savs skatupunkts, un manējais ir tuvs Kārļa Skalbes teiktajam: “Nacionālais nav nekas cits kā cilvēcīgais, kam katra tauta atradusi savus īpatnējus vārdus” un “Kas nav cilvēcīgi, tas nav arī nacionāli”. Skalbe tā būtu teicis arī šodien. Mūsdienu globalizētajā Eiropā, kur lielākā daļa ir nacionālas valstis, nacionālisms ir veids, kā valstis aizsargā savu īpatnību – valodu, kultūru, identitāti. Nacionālas valsts pamati, rūpes par valodu, kultūru, identitāti, piemēram, Francijā tiek uztvertas kā kaut kas pašsaprotams. Latvijā par to diskutē… Latviešiem ir pilnas tiesības likt latvisko par savas valsts kultūrzīmi.

Patriotismu, mīlestību uz savu valsti rada zināšanas un kultūra. Nācijas pilnvērtīga dzīve bez kultūras nemaz nav iedomājama. Jo mēs dzīvojam kultūrā, kultūrā mēs sevi īstenojam, apzināmies kā valsts daļu. Man sāp, ka latviešu valodai mūsu valstī vēl joprojām nav ierādīta pienācīgā loma, valsts amatpersonas Latvijas iedzīvotājus uzrunā arī citās valodās.

– Kā šodienas pasaulē izdzīvo nacionālā ideja?

– Satversmes ievadā skaidri tika pateikts, ka latvieši izcīnīja savu valstisko neatkarību. Ir maz tautu, kam tas ir izdevies – dzīvot savā valstī. Nekad neviens nav spējis latviešiem atņemt to Latviju, kas ir pastāvējusi sapņos, sirdīs, domās. Tomēr mums pašiem ir skaidrāk jāapzinās un citiem jāliek saprast, ka brīvība nav visatļautība un ka demokrātijai arī ir robežas. Tieši pretēji – demokrātiska valsts nedrīkst būt bezpalīdzīga, gļēva, tai ir pienākums gādāt par to, lai valsts pamati netiktu apdraudēti vai pat grauti.

Laiku pa laikam izskan apgalvojumi, ka Latvijas valsts mums tika atdota atpakaļ tāpat vien, bet tā nebija. Tiem, kas atceras tos laikus, ir zināms, cik riskantas Latvijai ir bijušas situācijas, cik daudz cilvēku barikāžu laikā bija Vecrīgā, kad kūpēja ugunskuri. Mēs ar kursabiedreni arī bijām turpat. Atceros, cik stindzinoša sajūta visus pārņēma, kad pāri cilvēkiem vēlās ziņa, ka šurp brauc tanki. Vīri mums lika iet prom, bet mēs negājām, palikām turpat. Skumji kļūst, kad nākas dzirdēt izteikumus, ka Latvijas valsts mums nemaz nav nepieciešama, ka tā it kā nav izdevusies, nav vajadzīga un ka tā būtu atmetama. Tas nozīmē, ka ir cilvēki, kam šāda ideja šķiet atbalstāma un kas ir gatavi noliegt valsti. Kangara gars nevienā tautā nekad nebūs miris. Viens ir runāt par neizdarītām lietām, bet pavisam kas cits – nievāt savu valsti vispār, runāt par to sliktu. Valsts var pastāvēt tik ilgi, kamēr tauta vēlas tās pastāvēšanu jeb, citiem vārdiem, kamēr tās valstsgriba ir stingra. Tā ir politiska griba – pastāvēt kā valstsnācijai ar savu valodu, kultūru, vēsturisko atmiņu un gribēt savu nacionālo valsti. Un mūsu atbildība pret iepriekšējām paaudzēm.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
BN
BNS
Uncategorized
Roberts Daunijs jaunākais iegādājies lietuviešu tēlnieka Andrjus Petkus darbus
10. Augusts, 2016
SK
Skaties.lv
Uncategorized
VIDEO: Bezpajumtnieks “izspiež” naudu no Bez Tabu žurnālista 1
10. Augusts, 2016
LA
LA.LV
Uncategorized
Sibīrijas šamane Gaļina operē bez skalpeļa. Redzes apmāns vai praktiska maģija?
10. Augusts, 2016

Lasītākie

LE
LETA
Latvijā
VIDEO. Ārkārtējo situāciju Latvijā pagarina līdz 12.maijam
3 stundas
LE
LETA
Latvijā
Viņķele ar Covid-19 cer “tikt galā” līdz Jāņiem 1
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
Pieejamais atbalsts Covid-19 ierobežošanas pasākumiem sasniedzis četrus miljardus eiro
2 stundas
GL
Guntis Libeks
Latvijā
Guntis Libeks: Propagandisti žurnālistu ādās?
11 minūtes
LE
LETA
Pasaulē
Bija liels šoks: jaunākā informācija par britu premjera veselības stāvokli
15 minūtes