Mobilā versija
Brīdinājums -2.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
14. jūnijs, 2013
Drukāt

14. jūnijs un 25. marts ļauj skaidrāk ieraudzīt kopsakarības vesela gadsimta garumā

Foto - LETAFoto - LETA

Ik gadu 14. jūnijā un 25. martā likteņa brāļi un māsas nāk kopā (daudzi gan vienīgi domās) ne jau tikai tādēļ, lai pieminētu upurus un sūdzētos par savām miesas un dvēseles kaitēm. Šie datumi ir apstāšanās zīmes, kas ļauj skaidrāk ieraudzīt kopsakarības vesela gadsimta garumā.

 

Šādas zīmes ir aicinājums visām paaudzēm apstāties un pārbaudīt savu sirds gudrību. Tie, kas nav iemācījušies redzēt ar sirdi, no savas un mūsu kopējās pagātnes ceļa somās līdzi spēj paņemt tikai tās sliktāko daļu, kamēr labākais tā arī paliek nepamanīts.

Lai kā mums to negribētos, cilvēce sirgst ar satriecoši īsu atmiņu un no vēstures gandrīz neko nemācās. Vieni šodien teic – mēs jau esam no jauna okupēti, citi mierina, ka gan “SC” uzvara pašvaldību vēlēšanās Rīgā, gan nespēja nokratīt Krievijas ekonomiskās važas un informatīvās telpas vieglprātīga atdošana šai kaimiņu valstij ir tikai okupācijas mēģinājumi. Šodien daudzi jēdzieni, ieskaitot “okupāciju”, ir tik izplūdināti, ka prasās pēc jauniem skaidrojumiem. Juku laikos ir grūti noturēt taisnu muguru un saglabāt skaidru galvu, bet miera laikā visvairāk jābaidās no iestrēgšanas tajā, kas neļauj skatīties uz priekšu. Šis kaut kas mums katram ir savs. Varbūt tieši tāpēc Latvijā iestrēgst ne tikai reformas un visi kriminālprocesi.

Mēs iestrēgstam neticībā sev un taisnīguma uzvarai gan mazās, gan lielās lietās. Neticība paralizē gribu. Mazo tautu lielums ir atkarīgs no to gribas, par to var pārliecināties, redzot, cik krāšņi tautas griba vienmēr uzzied Dziesmu un deju svētkos.

Kaut arī mēs visi baidāmies no sāpēm, tomēr ik pa brīdim līdz asinīm knibinām vaļā savas dvēseles rētas. Ko mēs tajās meklējam? Pagātne ar mums izdarās divējādi – vai nu izsūc mūsu spēkus, vai mūs stiprina. Viena lieta ir nopietni pētīt noziegumus pret cilvēci, to cēloņus un sekas, pavisam cita – turpināt dzīvot pagātnē arī tad, kad ir skaidrs – tajā neko vairs nav iespējams mainīt, jo mēs dzīvojam šodien. Mainīgā tagadne ir kā mīkla, kuras raudzēšanā piedalās pilnīgi visi – pilsoņi un nepilsoņi, jauni un veci, sabiedrības piens un tās krējums. Arī tie, kas neiet uz vēlēšanām, lādas un ir nemierā pilnīgi ar visu un visiem. Pat neesot nekādos amatos un oficiāli nepārstāvot savu valsti pasaulē, galvenais jautājums ir un paliek: “Ko es ar savām domām, vārdiem un darbiem piemetu klāt mīklai, no kuras top rītdienas maize?”

Dievs vien zina, cik mūža dienu mums, represētajiem, katram vēl atlicis. Nekādus lielos kalnus jau vairs neapgāzīsim, toties dažu labu grāvi un bedri gan vēl varam pagūt aizbērt. Ar mīlestību pret Latviju un visiem labas gribas cilvēkiem, turot godā brīnišķīgo Annas Brigaderes savā laikā vārdā nosaukto trīsvienību – Dievs, Daba, Darbs.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+