A. Bērziņš pret leģionāru apmelošanu 0
Laiks kļuvis mainīgs, par to liecina arī pēcreferenduma attieksmes maiņa pret leģionāru lietu un ar to cieši saistīto 16. martu. Piemēram. Kā iepriekšējos desmit gados, arī šogad drošības ģenerālis Valsts prezidentam vēstīja par 16. marta riskiem un apņēmību strādāt pastiprinātā režīmā.
Citus gadus, kā zināms, 16. marts notika dažādos drošības apstākļos, līdz pat žoga celšanai pie Brīvības pieminekļa, neskaitot dažādus biedinošus un brīdinošus paziņojumus uz piemiņas pasākumu neiet un par iešanu kaunināt.
Nesen Valsts prezidents A. Bērziņš nomierināja dāmas un kungus, kuru pienākums ir par šo kalendāra dienu uztraukties un “pieņemt mērus”. Prezidents paskaidroja dažam labam, ka satraucošo veterānu skaits ir vairs ap 500 vīriem, turklāt leģionāri nav nekādi noziedznieki, par kuriem būtu jākaunas. Domāju, ka prezidenta nostāja (un tā acīm redzami disciplinēja augstāko aprindu personas) var gandarīt Otrā pasaules kara veterānus, kuru pārstāvji – Latviešu virsnieku apvienības valdes priekšsēdētājs atvaļinātais kapteinis Aleksejs Ozoliņš, Latvijas Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētājs Edgars Skreija, Latvijas Nacionālo partizānu apvienības priekšsēdētājs atvaļināts kapteinis Ojārs Stefans un Latviešu Strēlnieku apvienības priekšsēdētājs atvaļināts pulkvežleitnants Jānis Aivars Baškers – arī mūsu laikraksta redakcijai atsūtīja protesta vēstuli par nepareizu attieksmi pret Otrā pasaules kara cīnītājiem. Tātad Valsts prezidenta aizrādījumi par šādām nepareizībām, cerams, ierobežos to izplatību un demonstrēs valsts galvas nostāju.
Saprotams, ka no visiem iesīkstējušajiem aizspriedumiem par leģiona karavīru cīņām nav iespējams ātri atbrīvoties, ja tos atražo. Īsi pirms referenduma grāmatveikalos parādījās divu LU profesoru N. Muižnieka un V. Zelčes rediģēta grāmata “Karojošā piemiņa. 16. marts un 9. maijs”. Šajā valsts pētījumu programmā “Nacionālā identitāte” ietilpinātā izdevuma pēcvārdā tā autori īpaši uzsver, ka tā vēsta pret mītu (viņu izpratnē) par leģionāriem un leģionāru vēsturei pārmet grēku par sabiedrību šķeļošu ideju tiražēšanu un eiropeiskās identitātes pamatvērtību noliegšanu…
Toties “Latvijas Avīzes” lasītājiem jau pazīstamais doktors Slucis, kas dzīvo un strādā ASV, 16. marta un leģionāru vēstures sakarā redakcijai atsūtījis dokumentālus fotomateriālus, kas, viņaprāt, pierāda, cik netaisnīgi un nepamatoti ir pārmetumi un lamuvārdi leģionāriem, kas, lūk, esot sadarbojušies ar hitleriskajiem bruņotajiem spēkiem.
Dr. Sluča atsūtītajos attēlos skaidri redzams, ka vācu ģenerāļi sadarbojas ar padomju ģenerāļiem un virsniekiem – parādē un saskaņojot darbību. Ko gan var pārmest leģionāriem, raksta dr. Slucis, zinot, ka padomju un vācu karaspēks 1939. gadā saskaņoja darbību, lai sagrābtu Poliju? Baltijas valstis sagrāba pēc tam.
Tātad leģionāru vēstures skaidrošana un, galvenais, tās pārvērtēšana turpinās. Kurp tā virzīsies? Noteikti ir tādi, kas cer, ka sāpīgais jautājums pazudīs, aizejot mūžībā veterānu spēkiem. Valdībā darbojas aizliegums – ministri zaudēšot amatu, ja apmeklēšot 16. marta pasākumus. Arī Saeimas deputāti esot it kā brīdināti… Politisku tehnoloģiju lietpratēji ieteikuši 16. martu piesegt ar 17. martu, kam citāda vēsturiska nozīme. Raksta sākumā nosauktie veterānu organizāciju pārstāvji secinājuši, ka atsevišķi sabiedrības pārstāvji nezina vai izliekas nezinām Latvijas vēsturi un par savas darbības mērķi izvēlējušies Latvijas niecināšanu, naida kurināšanu starp tautām un sabiedrības šķelšanu.
Labi, ka Valsts prezidents pret to nostājas noteikti un nepārprotami.
