Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
23. augusts, 2012
Drukāt

Aicina latviešus atzīt ebrejus par savas tautas daļu

Foto-Toms AncītisFoto-Toms Ancītis

Anita Kuglere atkal stiepjas pēc vārdnīcas. Biezo grāmatu smagajos vākos viņa atšķir un meklē tulkojumu ikreiz, kad sarunā izskan kāds Latvijas vietvārds. “Ak tā, tātad “Gross-Roop”,” viņa priecājas, uzgājusi Lielstraupes vācisko nosaukumu. Lielāku apdzīvotu vietu vāciskās versijas viņa zina no galvas un lieto tikai tās – “Netālu no Mitau”, “pie Windau”, “ceļā uz Goldingen”, “tas atrodas Talsen”.

 

A. Kuglere uz Latviju raugās ar vācbaltietes skatienu. Lai gan pati dzimusi un augusi Vācijā, viņas saknes ir Latvijā. Viņas mātes dzimtai Lodiņiem reiz piederējusi alus darītava Bauskā, viņas onkulis arhitekts Pīrangs piedalījies Rīgas Centrāltirgus projektēšanā. “Es jūtu piederību Latvijai. Latvijas vēsture ir arī manu senču vēsture.”

Ilgus gadus A. Kuglere strādājusi par žurnālisti un komentētāju vācu kreisajā laikrakstā “TAZ”, sarakstījusi arī vairākas grāmatas. Pazīstamākais ir viņas dokumentālais romāns “Šervica noslēpums. Ebrejs, SS virsnieks Rīgā”, kas tulkots arī latviski. Šā darba galvenais varonis ir reāla persona – Ēleke Šervics. Pats būdams ebrejs, Šervics vadījis koncen­trācijas nometni “Lenta” Mežaparkā Rīgā. Tajā strādājošie dēvējuši viņu par jūdu ķēniņu, jo šajā nometnē ieslodzītajiem ticis dots gandrīz viss, izņemot brīvību: savas drēbes, standarta Vērmahta ēdiens, gultasveļa, brīvas svētdienas. Par to Šervics gādājis, liekot lietā savu “kriminālo enerģiju” un uzpērkot tolaik jau pilnīgi korumpētās SS organizācijas amatpersonas. Viņš tika apcietināts 1948. gadā Minhenē kā iespējamais kara noziedznieks. Tolaik Ē. Šervics, mainot identitāti, jau bija paspējis pārsviesties otrā pusē – strādāja par Nacionāl­sociālisma upuru reģionālā aprūpes dienesta vadītāju.

Nekas nav 
melns vai balts

Kas īsti bija Šervics? Slepkava un noziedznieks? Nacistu armijas karavīrs? Varbūt labdaris, ebreju dzīvības glābējs? Neviens no tiem: viņā bija apvienojušās visas šīs identitātes, uzsver A. Kuglere. Tieši tā viņa uzlūko arī vēstures norises. Bezkaislīgi, allaž paturot prātā, ka nekad nekas nav tikai melns vai balts. Piemēram, kaut vai krustnešu ienākšana tagadējās Latvijas teritorijā.

 

“Protams, tā bija asiņaina vēsture. Tā bija līvu, kuršu un zemgaļu zemnieku paverdzināšana gadsimtu garumā. Taču šīs asiņainās vēstures veidošanā piedalījās arī daudz vietējo kolaboracionistu, kuri sadarbojās ar krustnešiem,” saka A. Kuglere.

 

“Tāpat pie šīs vēstures pieder gan Garlībs Merķelis, kas pirmais cīnījās par latviešu zemnieku brīvlaišanu, gan Augusts Bīlenšteins, kas attīstīja latviešu rakstību. Vācbaltiešu tēls, it kā tie būtu tikai krustneši un baroni, kas per savus zemniekus no rīta līdz vakaram, nav patiess. Es nekādā gadījumā neromantizēju šos laikus, taču taisnība ir, ka bija abi. Visās norisēs vienmēr ir abas puses.”

Viņasprāt, latvieši samērā vienpusīgi raugās arī uz Otrā pasaules kara vēsturi. “Viņiem netīk runāt par ebrejiem, tā vietā vienmēr uzsverot tikai savas ciešanas. Es to saprotu. Tas ir tādēļ, ka latvieši joprojām netiek pienācīgi uzklausīti. Padomju okupācijas šausmām, deportācijām, ko viņi piedzīvojuši, tiek pievērsts par maz uzmanības.”

“Nepieskaita 
ebrejus pie tautas”

Diskusijās par 20. gadsimta vēsturi Vācijā par latviešiem pieņemts runāt sliktu, atzīst A. Kuglere. Latvieši bijuši ebreju slaktētāji, aktīvi holokausta atbalstītāji. “Tēls ir ļoti negatīvs. Vēl vairāk to pastiprina veids, kā latvieši šodien paši apietas ar savu pagātni. Rīgā gājienā iet leģionāri, radot iespaidu, it kā latvieši ir tie paši vecie nacisti, kādi bijuši agrāk. Taču es saku, ka tas nav tiesa.” Protams, latviešu līdzdalība holokaustā neesot noliedzama. “Līdzās speciālajām soda komandām jūdu slepkavošanā piedalījās arī lokālās brīvprātīgo vienības. Taču tas pats notika arī Lietuvā, Ukrainā. Turklāt ne tik plašos mērogos, kā tiek uzskatīts Vācijā. Starp latviešiem, ja salīdzina ar Vāciju, proporcionāli bija nesalīdzināmi vairāk cilvēku, kas iesaistījās ebreju slēpšanā un glābšanā,” skaidro A. Kuglere.

Tomēr, viņasprāt, ir negodīgi padomju teroru stādīt pāri holokaustam Latvijā. “Latvieši argumentē: nacisti iznīcināja ebrejus un pēc tam vēl varbūt trīs tūkstošus etnisko latviešu, turpretī padomju režīms iznīcināja 50 tūkstošus latviešu. Taču šajā rēķinā netiek iekļauti ebreji!

 

Latvijas problēma ir tā, ka latvieši neakceptē ebrejus kā savas vēstures daļu, nepieskaita viņus savai tautai. Viņi nošķir ebrejus no latviešiem un tādēļ saka: zem padomju jūga mums gāja daudz sliktāk.”

 

Godīgāk būtu atzīt, ka nacistu un padomju režīms – tie ir divi vienlīdz briesmīgu iebrucēju režīmi, viņa uzskata. “Bet, ja teiksit tā, tad jūs atkal nesapratīs Vācijā… To uzsvēra, piemēram, Sandra Kalniete, stāstot par savu grāmatu “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”. Viņas skaidrojums: padomju iebrucēju režīms bija krimināls režīms, kas sekoja nacistu kriminālajam režīmam. Vāciešu reakcija bija skeptiska: ak tā, viņi vēlas pataisīt tos abus vienādus, viņi ir relativizētāji… Es tam nepiekrītu. Te nav runas par relativizēšanu, tas ir pārāk vienkāršots skatījums. Vāciešiem vienkārši vajadzētu atzīt, ka latvieši ir pārdzīvojuši divas diktatūras, nevis tikai vienu. Bet latviešiem jāakceptē ebreji kā savas tautas daļa, kas tika iznīcināta. Tad diskusija būtu saturīgāka.”

Latvieši par baltvāciešiem nezina

Jau kopš deviņdesmito gadu sākuma A. Kuglere Latviju apciemo vismaz divas reizes gadā. Nākamgad viņa Latvijā plānojusi ilgāku uzturēšanos – vairākus mēnešus viņa dzīvos Libau jeb Liepājā, kur rakstīs jaunu dokumentālu romānu. Tā galvenās varones prototips būs pašas Kugleres vecmāmiņa no tēva puses, pēc tautības baltkrieviete. Viņas vīrs karojis pret Trocka armiju Krievijas pilsoņu karā, bijis spiests bēgt uz Igauniju, vēlāk ģimene pārcēlusies uz dzīvi Liepājā, kur mituši Kugleres vecmāmiņas radi. Pēc vectēva nāves par vecmāmiņas dzīvesbiedru kļuvis kāds Liepājas ebrejs. Viņas bērni, toskait A. Kugleres tēvs, dzīvojuši trīs sabiedrībās vienlaikus – mājās runājuši krieviski, uz ielas latviski, bet skolā vāciski. “Viss gāja labi līdz laikam, kad Latvijā spēkā pieņēmās nacionālsociālistiskā kustība. Tas bija laiks, kas Latvijā iezīmēja pārnacionālās dzīves beigas un bija jāizšķiras, kam piederēt. Mani vecāki un onkulis izšķīrās par Vāciju.” Kugleres vecmāmiņa tomēr viņiem līdzi nav devusies, bet kopā ar savu dzīvesbiedru palikusi Liepājā, kur nodzīvoja līdz mūža galam 1969. gadā.

 

Latvieši pret baltvāciešiem un viņu pēctečiem attiecas nevērīgāk nekā igauņi, novērojusi A. Kuglere. “Daudzi baltvācieši to uzņem sāpīgi. Jaunie latvieši, kas dzimuši pēc 1934. gada, par baltvāciešiem vispār neko nezina. Daudziem nav pat nojausmas, ka pie viņu vēstures pieder arī baltvācieši.”

 

Igaunijā par baltvācu vēstures arhivēšanu rūpējoties sistēmiskāk, piemēram, ar nodokļu atlaidēm atbalstot bijušo vācbaltu īpašumu savešanu kārtībā un atvēršanu tūristiem. Tikmēr Latvijā baltvāciešu vēstures kopšana ir uz atsevišķu uzņēmīgu cilvēku pleciem. “Ir daudz jauku iniciatīvu, piemēram, Tukumā. Daudz paveicis Imants Lancmanis. Taču tās visas ir lokālas inciatīvas,” saka A. Kuglere.

Jau pirmskara Latvijā latvieši bijuši šovinistiskāk noskaņoti par kaimiņiem. “Vācbaltiešiem aizbraucot, Ulmanis sacījis: “Uz neredzēšanos nekad!” Kurpretī igauņi sacījuši: “Lūdzu, palieciet šeit!” Latviešiem apziņa par vācbaltiešiem kā savas zemes daļu ir vāja.” A. Kuglere uzskata, ka, neinteresējoties un no savas apziņas un no tautas vēstures izslēdzot baltvāciešus, latvieši pirmkārt apzog paši sevi. “Vācbaltieši, rūpējoties par savas vēstures arhivēšanu Latvijā, taču latviešiem dod atpakaļ viņu pašu vēsturi!” viņa uzsver. “Baznīcas, ērģeles, viduslaiku un Hanzas savienības nami, jūgendstila ēkas, muižas un pilis – tā visa ir vācu un krievu vēsture Latvijā. Un mēs, vācbaltu pēcteči, jūtamies tai piederīgi. Tā nav nekāda nostalģija, kas mūs vada, nepavisam nē! Lai cik jūs man maksātu, jūs mani nekad nepiespiestu, piemēram, pārcelties uz pastāvīgu dzīvi kaut kur Latvijas laukos. Tā ir piederības sajūta, kas mūs vada. Tā uzliek atbildību un, ieguldot vēstures saglabāšanā, mēs izpildām savu morāli vēsturisko pienākumu.”

Tieši tādēļ vācbalti tik aktīvi ziedojot līdzekļus dažādu vācu kultūras pieminekļu sakopšanai Latvijā, turklāt parasti to dara bez nekāda trokšņa un izrādīšanās. “Tā kā man naudas nav, es savu artavu ieguldu citādi: es pētu vēsturi un rakstu grāmatas,” stāsta A. Kuglere un piebilst: “Turklāt es to daru kopā ar latviešiem, jo gan mēs, gan viņi piederam šai zemei. Un šis darbs ir ne priekš sevis vien, bet arī priekš nākamajām paaudzēm.”

Vairāk egoisma 
un patēriņa

Kādu A. Kuglere redz šodienas Latvijas sabiedrību? Vai jūt mentalitātes un kultūras atšķirības, salīdzinot ar Vāciju? Arī šeit viņai vienotas atbildes nav. “Mēs nekad nedzīvojam visā sabiedrībā uzreiz, mēs vienmēr esam kontaktā ar ierobežotu cilvēku loku. Tāpat arī Vācijā mani paziņas un draugi ir noteikta cilvēku kategorija, es nevaru spriest par visiem vāciešiem un salīdzināt ar Latviju,” viņa uzsver. “Taču par cilvēkiem Latvijā, ar kuriem esmu sadraudzējusies, man ir brīnišķīgi iespaidi. Manu latviešu draugu ģimenē esmu dziļi integrējusies, man pat ir istabas atslēgas Rīgā un, kad pie viņiem ciemojos, es pat nemanu, ka esmu vāciete. Es zinu daudz ārkārtīgi jauku latviešu, it sevišķi no vecākās paaudzes. Es mīlu latviešu mūziku, ēdienu. Tāpat pazīstu arī daudzus jaunus māksliniekus, kas strādā par niecīgu atalgojumu, bet par to nekurn, jo ne jau nauda viņiem dzīvē ir galvenais. Bet, ja paraugos ar žurnālistes skatu uz sabiedrību kopumā, tad redz citu ainu…”

Tad A. Kuglere manot uzkrītošu pilsoniskās sabiedrības institūciju trūkumu: “Ir maz līdzjūtības pret veciem cilvēkiem, invalīdiem, diskriminētām sabiedrības grupām.” Arī šajā ziņā esot runa ne par visiem, bet gan galvenokārt cilvēkiem līdz 40 un 50 gadiem. “Tā ir tā saucamā el boom sabiedrība, ļaudis, kuriem viņu apzinīgajā mūžā nemitīgi bijis jācīnās ar elkoņiem par savu vietu.

 

Es nezinu, vai viņi ir krievi vai latvieši, es uz ielas neprotu cilvēkus atšķirt pēc tautības, bet viņi spiežas priekšā rindā, iepērkoties veikalā, viņi nostumj citus malā, iedami pa ielu, viņi uzdod gāzi, kad es viņu automašīnas priekšā eju pāri ielai. Viņi uzvedas tā, ir kā būtu vieni šajā pasaulē.”

 

Protams, salīdzinājumā ar Maskavu Rīga esot daudz civilizētāka, tomēr pretstatā Vācijai cilvēki Latvijā ir uzkrītoši egoistiski. “Es redzu necienīgi daudz ubagotāju uz ielas. Jā, viņu ir pilns arī Berlīnē, nebūtu pareizi apvainot Latviju, taču kopumā pilsoniskā sabiedrība tomēr Vācijā ir attīstītāka.” Latvijā cilvēki esot vairāk orientēti uz patēriņu. “Paskatieties uz manu televizoru – tam jau ir divdesmit pieci gadi. Bet, ja jūs ieiesit jebkurā vidusmēra latvieša mājā: tur vienmēr priekšā būs milzīgs, vismodernākais platekrāna televizors. Vienmēr jaunākās mantas, viss dārgs un perfekts, un tam visam jābūt tūlīt. Un ja vēl ieiesiet lielveikalā, kas atvērts pat svētdienās un kur visi vēlas visu… Manuprāt, tāda orientācija uz patēriņu sabiedrībai ir kaitīga. Tādēļ arī ekonomisko krīzi Latvijā redzu kā caur un caur pašu latviešu, nevis kādu ārēju faktoru izraisītu.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+