Viedokļi
Komentāri

Harijs Tumans: Kā savaldīt “ciklopus” un pasargāt valsts intereses 16

Foto – Shutterstock

Gaidot valsts simtgadi, dažādu šim svarīgajam notikumam veltīto pasākumu un ieceru saraksts kļūst aizvien garāks. Taču kāds būs mūsu sabiedrības morālais un garīgais briedums, kāda būs izpratne par nacionālajām un valstiskajām vērtībām, sagaidot šo Latvijai svarīgo robežšķirtni? Vai bieži vien ārišķīgajā gatavošanās kņadā neaizmirstam pašu svarīgāko? Nesen Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs savā uzrunā Aglonā teica vārdus, ko plaši citēja: “Mantkārība jeb alkatība, varaskāre jeb slimīgas ambīcijas (..), šī grēka vara darbojas arī sabiedrības un valsts līmenī, tā ir dziļākais iemesls, kas traucē mūsu valsts uzplaukumam.” Diskusija par šiem jautājumiem ļoti nepieciešama, lai notiktu bieži piesauktais sabiedrības attīrīšanās process. Par to lūdzām Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesora HARIJA TUMANA viedokli.

Nav valstiskās identitātes

Ar etnisko un politisko identitāti mums viss ir kārtībā, bet, kas attiecas uz valstisko, es, godīgi sakot, nezinu, vai tāda mums ir. Dzīvē, nevis uz papīra. Šķiet, ka tā ir konceptuāla problēma numur viens. No vienas puses, mēs visu laiku dzirdam par nacionālu valsti, bet, no otras puses, redzam, ka ar to kaut kas nav īsti tā, kā vajag. Diezgan nepārprotami redzams, ka modernās pasaules attīstības tendences vērstas uz nacionālas valsts nonivelēšanu un pat likvidēšanu.

Turklāt apziņā valda putra: no vienas puses, tiek sludināts patriotisms kā nacionālas valsts pamats, bet, no otras puses, tiek propagandētas pretējas vērtības – nauda un bauda. Te rodas vērtību sadursme, jo patiess patriotisms paredz, ka dzimtenes labklājība cilvēkam ir pirmajā vietā, bet mūsdienu liberālās vērtības priekšplānā liek paša intereses un orientē uz absolūtu patērētāja egocentrismu. Bet, kā zināms, nevar vienlaikus kalpot Dievam un mamonam… Attiecībā uz valsti es kā sengrieķu domas piekritējs uzskatu, ka valsts, pirmkārt, ir cilvēki jeb, kā teica Aristotelis, cilvēku kopa, kas pastāv kopēja labuma dēļ. Man tuvs ir arī spāņu domātāja Ortegas-i-Gaseta viedoklis, kurš teicis, ka valsts ir kopīgas dzīves projekts, t. i., projekts, kas apvieno cilvēkus kopīgai darbībai. Tas ir valstiskās identitātes pamats. Bet, lai to definētu, ir jāatbild uz trim jautājumiem: kas mēs bijām vakar, kas esam šodien un kas gribam būt rīt?

Diemžēl jāatzīst, ka mums ir puslīdz skaidra atbilde tikai uz pirmo jautājumu, turklāt tā ir depresīva, jo akcentē okupāciju un rusofobiju… Tā vietā, lai lepotos ar savu pagātni (un mums ir ar ko lepoties!), mums visu laiku tiek piedāvāts apraudāt vēsturiskos pāridarījumus. Tā mums veidojas negatīvs pagātnes tēls un negatīva identitāte, kas traucē attīstīties šodien. Jo tā ir vieglāk konsolidēt tautu un tā var viegli novērst uzmanību no iekšējām problēmām, piemēram, no valsts izzagšanas… Domāju, ka tas ir destruktīvs ceļš. Tautai jākonsolidējas uz kopēja projekta pamata, nevis tikai uz baiļu, sāpju un aizvainojuma bāzes. Valsts svētkus vislabāk svinēt, ziedojot savai valstij kaut ko no sevis – savu darbu, naudu, savu rūpi. Ja mēs katrs kaut ko izdarīsim savas valsts labā, tā kļūs redzami skaistāka.

Savaldīt “ciklopus”

Pilnīgi piekrītu arhibīskapa viedoklim, bet ar piebildi, ka alkatība ir viena no daudz lielākas problēmas – valstiskas domāšanas deficīta – izpausmēm. Mēs jau esam pieraduši, ka valsts lietās pastāv gandrīz vienīgi privātas intereses, grupu, kliķu, partiju intereses. Acīmredzot tādā veidā izpaužas mūsu egocentriskā viensētnieka domāšana, kurai pasaule beidzas aiz sava žoga. Šajā ziņā mēs tiešām līdzināmies Homēra aprakstītajiem ciklopiem, kuri nepazīst civilizāciju un iemieso mežonību, jo viņiem ir sveša izpratne par taisnību un kopdzīves principiem.

Mūsu pārvaldes sistēmā, kā redzams, nav reālu mehānismu, kas ļautu savaldīt “ciklopus” un pasargāt valsts intereses. Tādēļ ir dabiski, ka periodiski atskan runas par prezidentālas republikas nepieciešamību… Un paralēle ar Seno Romu šeit ir vietā. Tā sabruka vispārējas morālas degradācijas un valsts “prihvatizācijas” apstākļos. Toreiz tāpat valdīja naudas un baudas kults un ciklopu egoistiskā domāšana. Oligarhi sadalīja valsti savās privātajās impērijās, kur viņiem bija sava slēgta pasaule ar visām valsts pazīmēm, ar visām iespējām un izklaidēm, un plus vēl viņi izvairījās no nodokļu maksāšanas.

Jo vairāk ārišķības, jo mazāk satura un jēgas

Saistītie raksti

Uzskatu, ka budžets, kas paredzēts (60 milj. eiro) simtgades svinībām, ir daudzkārt pārspīlēts, īpaši ja salīdzina to ar izdevumiem, ko šim nolūkam atvēlējusi daudz bagātākā Somijas valsts (19 milj. eiro). Jubileja ir jāsvin, bet viss jādara, ievērojot veselā saprāta un samērīguma robežas, īpaši laikos, kad valsts budžeta caurumi tiek lāpīti uz cilvēku rēķina, ieviešot arvien jaunus nodokļus un ceļot tarifus.

Rodas aizdomas, ka šeit ir ne tik daudz patriotisma, cik vēlmes “apgūt līdzekļus”, un droši vien, kā tas pie mums pieņemts, ar iespēju vienam otram labi iedzīvoties uz valsts rēķina. Kad spartiešu likumdevējam Likurgam pajautāja, kādēļ viņš ieviesa savā valstī tik pieticīgas upurēšanas ceremonijas dieviem, tas atbildēja: lai mēs nepārstātu godināt dievus. Šī frāze labi atklāj universālu likumsakarību: jo vairāk ārišķības, ārēja pompa un spožuma, jo mazāk patiesa satura un jēgas.

LA.lv